Aloja ->
Reportāžas -> Auseklim 160
18.09.2010.
Alojā svin dzejnieka Ausekļa 160. jubileju
18.septembra pēcpusdienā Alojā ar tūrisma maršruta Vēsturiski
literārā pastaiga Alojā Gaismu sauca atklāšanu tika ieskandinātas
novadnieka - dzejnieka Ausekļa, 160. gadskārtas svinības, kas
turpināsies 9.oktobrī ar vērienīgu koncertu, kurā piedalīsies 17
mūzikas skolu kori no visas Latvijas un izpildīs labākās no
labākajām konkursā Kas mēs bijām, būsim, esam godalgotajām
dziesmām.

Bet rudenīgajā un lietainajā sestdienas pēcpusdienā vispirms
pulcējāmies pirmajā pieturā pie Alojas pirmskolas izglītības
iestādes Auseklītis, kur Ineta Laizāne pastāstīja, kāpēc
šodien svētkos tiek piedāvāta vēsturiski literārā pastaiga: Lielākā
daļa alojiešu zina vietas, kas saistās ar mūsu izcilo novadnieku
Ausekli, bet Alojas viesi gan īsti nezina, kur šīs vietas meklēt.
Tad sanācām kopā iestāžu vadītāji un nolēmām - jāveido tūrisma
maršruts un karte, kas būs pieejama pilsētas bibliotēkā, lai katrs
tūrists varētu dzejnieka piemiņas vietas izstaigāt pats. Katrā vietā
būs plāksnīte ar sīkāku informāciju kāda šī vieta bijusi senāk,
kas tur ir šodien un kādas tradīcijas ar to saistās.

Bibliotekāre Kristīne Liepiņa stāstīja par Krogzemju Mikus
bērnību un skolas gaitām.
Dzejnieka Ausekļa, īstajā vārdā Miķeļa
Krogzemja, dzīve aizsākās 1850.gada 6.septembrī pēc vecā laika
skaitīšanas, pēc jaunā laika -18.septembrī, Ungurpils Sīpolos.
Miķeli baznīcas grāmatā reģistrēja un kristīja 24.septembrī kā
Miķeli Krodziņš, Jēkaba un Annas Krodziņš ģimenē. Uzvārdu tajā
laikā rakstīja pēc dotā mājas vārda. Tā kā tēvam šis uzvārds gan
īsti nepatika, tas tikai Ausekļa laikā nostiprinājās kā
Krogzemi. Mikus ir piektais bērns muižas rentes saimnieka
ģimenē. Vārds Miķelim dots par godu krusttēvam mātes brālim
Miķelim Dreimanim no Vīķu Jaundreimaņiem. Ģimene centusies Mikum
sniegt pēc iespējas labāku izglītību viņa apdāvinātības dēļ.
Jānis Eglīte, grāmatnieks un rakstniecības
draugs no Rozēnu pagasta Zonapiem no sava tēva atmiņu
stāstījumiem atceras divus notikumus saistītus ar Krogzemju Miku
Alojas draudzes skolā. Tajā laikā kopā ar Miku kopā mācījies
kāds Mārcis Teidmanis, mežu pārziņa dēls. Skolotājs Miške
dažkārt aizgājis citās gaitās un nodarbēs, atstādams audzēkņus
vienus pašus. Tādās reizēs palaistas dažādas nerātnības.
Gadījies, ka vaļas brīža draiskulībā Teidmanis Miku pieplosījis,
un šoreiz par stipru. Mikus iebēdzis klasē pie meitenēm.
Vairākas dienas Mārcis izzobojis Miku Krogzemis pie skuķiem,
Krogzemis pie skuķiem
Šis dzīvo gan pie skuķiem, bet ko dara?
Pēc dažām dienām meitenes kādā ap to laiku mācītā melodijā
nodzied dziesmu, kurā pats Mika pāri darītājs un lepnais
uzvarētājs tika izzobots un piesmiets. Pēc tā varētu droši teikt
- gars uzvarēja fizisko spēku jeb dziesmu vairogs atsita
bultas. Nav iemesla šaubīties par šā notikuma īstenību. Ausekļa
brāļi arī domājuši, ka viņš jau draudzes skolā dzejojis.
Teidmanis savai brāļameitai par Ausekli teicis -Krogzemju Mikus
bijis liels zobgalis un nebēdnieks.


Piemiņas plāksnīte pie pirmskolas izglītības iestādes
Auseklītis vēsta, ka šajā ēkā bijusi Alojas draudzes skola, kurā
dzejnieks mācījies, te arī fotogrāfija kā skola izskatījusies
savos pirmsākumos. Šī informācija ņemta no Alojas muzeja krājuma.
Maija Šembele, kas šodien vada izglītības iestādi Auseklītis,
pastāstīja, ka bērni zina par Ausekli, jau šeit iemācās skolas himnu
brīnišķīgo dziesmu Uz skolu, kā arī ik gadu jubilejas reizē
dodas uz dzejnieka atdusas vietu Alojas kapos.



Pasākuma dalībniekus ļoti priecēja bērnudārza pedagogu un
audzēkņu vecāku kopīgi veidotās krāšņās ziedu un rudens velšu
kompozīcijas.
Maršruta otrā pietura Alojas Ausekļa vidusskola,


kur mūs sagaidīja 11.klases audzēkņi kopā ar savu audzinātāju un
literatūras skolotāju Ilonu Vītolu,

2.-3.klašu koris kopā ar savu skolotāju Anitu Roļskiju.

Klusināti sirsnīgā literārā montāžā ieklausījāmies Ausekļa dzejā,
viņa biogrāfijas faktos, atstātā literārā mantojuma sarakstā,
dziesmās un mūzikā. Visā, kas izskanēja, bija jūtama liela mīlestība
pret dzejnieku, kurš 29 mūža gados radījis paliekošas vērtības, kas
uzrunā skolēnus, skolotājus un ikvienu latvieti līdz pat šim brīdim.
Skolēni un skolotāja Ilona apliecināja, ka Auseklim veltītās
literatūras stundas aizrauj un iedvesmo. Attēlā: flautu spēlē Lana
Vītola.



Arī Alojas Ausekļa vidusskolas skolēni katra klase - bija
gatavojuši rudens ziedu kompozīcijas, ko varēja aplūkot gan skolas
foajē, gan pie dzejnieka krūšutēla skolas pagalmā.

Kopš Alojas Ausekļa vidusskolas 50. izlaiduma absolventi izgājuši
plašajā pasaulē, pie skolas sienas rotājas viņu dāvana skolas
himnas notis. Mīļā un pazīstamā dziesma Dar man tēv(i)s
pastaliņas, šuj man svārkus māmuliņa... šajos svētkos skanēja
dažādos izpildījumos.
Trešā pietura pie Alojas kultūras nama,

kur vispirms aplūkojām Gunas Krūmiņas un Sarmītes Frīdenfeldes no
bibliotēkas un muzeja materiāliem Auseklim veltīto izstādi,

tad klausījāmies vairākus brīnišķīgus skaņdarbus Alojas mūzikas
skolas pedagogu ansambļa izpildījumā (pedagogiem pievienojās arī
skolas absolvents Māris Leinasars) un skatījāmies vēsturisku
videofilmu par 10 un 5 gadus neseniem notikumiem Alojā, kad tika
atzīmētas Ausekļa jubilejas.
Alojas Mūzikas un mākslas skolas pedagogi un audzēkņi bijuši
dalībnieki visos šajos svētkos, tāpēc filma viņus īpaši
aizkustināja.



Pie kultūras nama pirms pasākuma bija radoši darbojušies Alojas
mākslas skolas audzēkņi kopā ar skolotājām Inesi Mētriņu un Irēnu
Graviņu, gleznojot Ausekļa dzeju, taču lietus iztraucēja šīs akcijas
turpinājumu pēcpusdienā. (Ineses Mētriņas foto)

Iepretim kultūras namam pie Zigrīdas un Jura Rapu veidotā
piemiņas akmens rotājās skolotājas Mērijas Bašenas dāvātie ziedi
dzejniekam un pilsētai.
Ceturtā pietura svētbrīdis Alojas baznīcā.

Kopā ar skolotāju Anitu Āriņu dziedāja Alojas mūzikas skolas
koris.

Mācītājs Atis Bambāns, pieminot dzejnieka Ausekļa īso, bet
svētīgo un radošo mūžu, aicināja ieskatīties katram sevī un rast
atbildes uz jautājumiem kādi esam mēs, ko Dievs uzticējis mums,
kādi talanti jāattīsta mums? Laiks, kurā dzīvoja Auseklis, tāpat kā
tagad, bija pārmaiņu pilns, bet viņš paļāvīgi attīstīja savu talantu
un daudz deva savai tautai un tās kultūrai, savai dzimtajai
pilsētai.
Mācītājs aicināja paļāvībā un ticībā lūgt Dievu, ne cilvēkus,
partijas vai to programmas...
Lūgt tas nozīmē ieraudzīt Dieva klātbūtni sevī...
Lūgt nebūt nav viegli, jo lūgšana prasa būt patiesam,
paraudzīties uz sevi reāli, tās augļi ne vienmēr ātri ieraugāmi,
bet vajag lūgt un prasīt, jo Dievam ir daudz ko dot.
Lūgšanā Dievs katram dod iespējas darīt piepildītu savu
dzīvi.
Savu lūgšanu svētbrīdī izteica arī sabiedrības pārstāvji.

Domes priekšsēdētāja Dace Vilne lūdza, lai tautas vēlētie
priekšstāvji attaisno uz viņiem liktās cerības, kā arī par ģimenēm
un Alojas novadu kopumā: Lai ikvienā ģimenē ienāk miers, saticība
un pārticība, lai jūs spējat pieņemt savus ģimenes locekļus, sev
tuvos cilvēkus un svešiniekus, negaidot no viņiem to, ko tie nespēj
dot.
Lai mūsu novada cilvēki seko skaistajiem dzejnieka Ausekļa
vārdiem pie savas tēvu zemes turies cieši klāt un turi to ar
visu savu sirdi. Es lūdzu, lai mūsu novads uzplaukst, un tajā
kopumā ienāk miers un saticība, un tas uzmirdz kopējā Latvijas
novadu saimē.

Alojas Ausekļa vidusskolas direktore, deputāte Inese Bite lūdza
par ģimenēm un bērniem: Lai mūsu domu gaisma nekļūdīgi atrod ceļu
caur ikdienības pelēkiem mākoņiem, lai no apkārtējās pasaules
pieskārieniem nekļūst raupjas mūsu bērnu dvēseles. Lai viņu drošais
patvērums ir pie vecāku kurtā pavarda, lai dienišķās maizes
riecienam nāk līdzi svētība, kas pavada bērnu gaitas katru mirkli.
Es lūdzu par to, lai ģimeņu lielākās bagātības ir paaudžu paaudzēs
mantotā dzīvesziņa, nevis ārēji spožas mantas, bez kurām, šķiet, nav
iespējamas būt īsti laimīgam. Es aicinu ikvienu lūgt par to, lai
vienmēr ir, kas gaismu sauc un lai vienmēr ir pār ko gaismai aust.

Biedrības Alojas Seniori pārstāve Skaidrīte Jenča aicināja būt
saprotošiem, laipniem un atbalstīt līdzcilvēkus: Šajā dienā gribētu
runāt par vecāka gada gājuma cilvēkiem, gribētu lūgt par tiem, kas
ir nodzīvojuši ilgus un skaistus gadus - lai mēs prastu saskatīt
dzīvē skaisto un labo, lai justu viens otra plecu ikdienā, lai
prastu svinēt svētkus, lai labestība ir mūsos, jo nav viegli vecumā
palikt vienam un dzīvot. Izvēlēsimies gaišo ceļu, radīsim kopības
sajūtu visapkārt un pavērsimies dabā, kur varam atrast tik daudz
skaista. Tuvojamies Ziemassvētku gaidīšanas laiks, pēc ziemas nāks
pavasaris, kad atkal dabā meklēsim prieku.

Uzņēmējs un deputāts Valdis Bārda aicināja ikvienu mācīties visa
mūža garumā: Alojas novada iedzīvotāji var būt lepni, ka tepat
netālu Ungurpils Sīpolos ir uzaudzis tāds dižgars kā Auseklis,
kuru Ārija Elksne nosauca par rīta zvaigzni. Savā
uzņēmējdarbībā satieku daudzus jauniešus, kas nāk darba meklējumos,
bet izrādās- viņiem nav aroda prasmes, reizēm nav pat
pamatizglītība. Varbūt šādu situāciju radījuši tā saucamie
treknie gadi, kad cilvēkos radās ilūzija, ka bez piepūles var
tikt pie pārticības. Es aicinātu visu sabiedrību apgūt zināšanas,
mācīties no dzīves, mācīties skolās. Ņemot Ausekli par piemēru,
varam sabiedrību celt augšup.

Alojas kultūras nama direktores Inetas Laizānes lūgšanā izskanēja
aicinājums dziedāt: Daudzos nebrīves gadus latvieši izdzīvojuši
tikai tāpēc, ka dziedājuši. Pāri miljonam mūsu latviešu
tautasdziesmu nāk pie mums ar milzīgu gara un gaismas enerģiju.
Dziesmā mēs meklējam un atrodam maigumu un mīlestību, dziesmā
atrodam spēku un tikumu, dziesma ir neizsmeļams gaismas avots.
Latviešiem dziesma ir arī vairogs, bruņas un vienīgais ierocis.
Auseklis bija pārliecināts, ka dziesmu vara aizdzina karus un tautu
izglāba dziesmu gars. Un tāpēc aicinu ikvienu lai izkliedētu mums
apkārt esošo tumsu un neielaistu to sevī, savās domās un sirdīs,
dziedāsim!


Tad katram rokās iedegta svecīte un gaismas ceļš līdz Alojas
pilsētas kapsētai


pie dzejnieka Ausekļa atdusas vietas.
Visu, ko jūti,
Visu, ko redzi,
Visu, ko nolemts tev zināt -
Paņem un iededz,
Iededz par sveci,
Lai citas var aizdedzināt...
Ieva Drone

P.S. Kā radās jaunrades dziesmu konkurss Kas mēs bijām,
būsim, esam
Ineta Laizāne: 2000. gadā, kad sākām domāt par nākošajiem
dzejniekam Auseklim veltītajiem svētkiem, ko dziedāsim turpmākajos
koncertos, bijušā Limbažu rajona koru virsdiriģentei Mārai Skridei
radās ideja veidot konkursu tieši jaunajiem, jo Auseklis bija jauns
un vienmēr paliks jauns, un jaunība ir laiks, kad jārada, kad ir
vislabākās radošās domas, kad cilvēks ir vispatiesākais...
Tad aicinājām Latvijas mūzikas skolu audzēkņus rakstīt dziesmas
bērnu korim un, sekojot mūsu latviešu tradīcijai, - a capella
(bez pavadījuma). Šajos 5 gados konkursā iesniegtas 109 dziesmas, 38
no kurām ieguvušas žūrijas augstāku vērtējumu un izpildītas katru
gadu konkursa koncertos, kas notika Alojas kultūras namā un pavasarī
- Rīgas Latviešu biedrības namā, kā konkursa vizītkartes koncerts
Rīgas publikai. Šovasar koncerts Rīgā bija īpašs, jo mūzikas skolu
kori sveica vispārizglītojošo skolu korus viņu Dziesmu svētkos.
|