Staiceles Mūzikas un mākslas skola šajā gadā uzsāk darbu jaunā mājvietā – ēkā Lielā ielā 36, kas staiceliešu vidū tiek saukta par direktormāju (tur sākotnēji dzīvojuši Staiceles papīrfabrikas direktori).

Šī, pagājuša gadsimta 20.-30. gados celtā ēka, kas 2009. gada aprīļa sākumā nonāca Staiceles pašvaldības īpašumā, jau pāris gadus atpakaļ bija iecerēta kā mājvieta bērnu un jauniešu profesionālās ievirzes (mūzika un māksla) un interešu izglītības nodarbībām. Kultūras ministrijas kabinetos apstiprinājumu gaida Latvijas valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusa piešķiršana Lielai ielai Staicelē, tai skaitā arī šai ēkai. Šī ēka bijusi skaistākā celtne Staicelē, parasti izcēlusies ar labi koptiem apstādījumiem, tādēļ tās atjaunošana priecē ne tikai tos vecākus un vecvecākus, kuru bērni te mācīsies, bet daudzus staiceliešus.

Lūk, daži skati no tā, kā bija 2009. gada 30. aprīlī.

Ēkas atjaunošanā tika iztērēti 50 tūkstoši latu no valsts piešķirtās dotācijas pašvaldībām teritoriālās reformas sakarā. Ēka ieguva jaunu jumtu, jaunus logus, apkures, kanalizācijas un elektroinstalācijas tīklus – to paveica SIA „Bazalts” darbinieki, bet iekštelpu remonts tika veikts kopīgiem spēkiem – strādāja profesionāļi un daudzi citi cilvēki bez atlīdzības: Mūzikas un mākslas skolas pedagogi, audzēkņu vecāki, staicelieši un rīdzinieki. Tieši šī cilvēku atsaucība radīja milzīgu emocionālo pacēlumu, un visi lielie darbi tika pabeigti tā, lai 1. septembrī plkst. 11.00 varētu notikt Staiceles Mūzikas un mākslas skolas jaunās mājvietas atklāšana.

Skolas direktore Ārija Bakmane ar saviļņojumu iesāka: „Mīļie skolotāji, mīļie skolēni, mīļie vecāki, mīļie staicelieši un viesi! Cik patīkams ir šis vārds MĪĻIE! Šeit tiešām ir atnākuši tikai mīļie vai arī tādi, kuri vēl Staicelei mīļumu.

Cik gan mīļiem un trakiem bija jābūt Staiceles pilsētas domes deputātiem, cik gan mīļam un trakam bija jābūt Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājam, lai dabūtu no valsts šo māju Staiceles īpašumā un vēl tālāk, lai atdāvinātu šo māju mums – Mūzikas un mākslas skolai. Traka, dārga dāvana.

Simtiem stundu šeit nostrādātas līdz spēku izsīkumam, simtiem reižu mazgāti logi, simtiem reižu berztas grīdas, simtiem metru krāsotas sienas, simtiem metru līmētas tapetes - un to visu izdarījuši mūsu mīļie staicelieši ar saviem palīgiem un desanta grupu no Rīgas. Tas ir varoņdarbs! Ja man kādreiz, 4 gadus atpakaļ, kad mēs šo skolu atvērām, vai trīs gadus atpakaļ, kad skolu akreditējām, būtu kāds pateicis, ka staiceliešiem ir tik svarīgs šis mākslas templis, Mūzikas un mākslas skola, man daudz ātrāk būtu radies gandarījums un prieks par to, ka staicelieši saviem bērniem grib dāvināt pašu labāko, skaistāko, krāsaināko un skanošāko pasauli.

Runā tā, ka vajadzīga tikai minūte, lai cilvēks izceltos starp pārējiem, vajadzīga tikai stunda, lai mēs varētu novērtēt cilvēka dotumus, vajadzīga tikai diena, lai mēs viņu iemīlētu, bet vajadzīgs vesels mūžs, lai apgūtu mūziku un mākslu.

Taču mūsu valsts par mums nedomā - cik gan ļoti jānīst sava tauta, lai apzagtu savus bērnus ar stundu skaitu skolā, stundu ilgumu, apzagtu savus skolotājus ar darba algām. Bet cik mīļiem, spēcīgiem, uzdrīkstēšanās pilniem un vareniem jābūt skolotājiem, lai viņi trauktos simtiem kilometru uz Staiceli pie bērniem. Un viņi traucas! Lūk, viņi šeit ir!

Mūzikā: Jānis Kalējs - dziedāšana; Gatis Vanags - klavieres, Kārlis Vanags – saksofons un flauta, Irina Pupiņa – vijole, Aira Rulle – klavieres, Inta Jurka – solfedžo, mūzikas literatūra un koris.

Vizuāli plastiskā mākslā: Ārija Daugule – zīmēšana un gleznošana, datorgrafika, Ilze Kalēja – darbs materiālā, Kārlis Īle – veidošana un keramika.

Attēla priekšplānā pedagogi (no kreisās) – Jānis Kalējs, Gatis Vanags, Kārlis Vanags, Ilze Kalēja, Ārija Daugule, Irina Pupiņa un Aira Rulle.

Mīļie pedagogi! Pēc negaisa spīd saule, un pēc ieilgušas tumsas nāk gaisma, un ticat man – viss būs labi! Domāsim gaiši, lai gaišums piepildās!”

Alojas novada domes priekšsēdētājas vietnieks Jānis Bakmanis (attēlā vidū): „Man ir liels prieks redzēt jūs tik kuplā skaitā! Varbūt emocijas nebūtu tik augstas un lielas, ja par šīs ēkas atjaunošanu nebūtu tik daudz runu, ka to nevar izdarīt. Tas deva papildus enerģiju, un, pateicoties jūsu atbalstam, varējām izdarīt to, kam daudzi neticēja. Vislielākais paldies man jāsaka SIA „Bazalts” prezidentam un īpašniekam Jānim Ozolam, kurš arī teica, ka to nevar izdarīt. Bet tā kā esam sen pazīstami, viņš nevarēja atteikt un darīja visu, lai mēs varētu šajā ēkā veiksmīgi veikt mācību procesu.

Es nevaru nepieminēt Staiceles vecmāmiņas, kuras te pavadīja savu brīvo laiku – izrādās, ka viņām vēl bez dejošanas hobijs ir arī mazgāt logus un grīdas... Es nevaru nepieminēt savus abus dēlus ar draugiem no Rīgas, kas strādāja šeit tāpēc, ka tēvam nevarēja atteikt. Paldies visiem, kuri atsaucās uzaicinājumam nākt talkā. Nevaru nepateikt paldies četriem iepriekšējā sasaukuma deputātiem – Ainai Bergai, Baibai Eglītei, Anitai Strokšai un Gatim Endziņam – tie bija cilvēki, kas palīdzēja, lai mēs šodien šeit būtu. Vēl gribu pateikt paldies opozīcijai (tos uzvārdus gan nesaukšu), jo viņi iedeva papildus enerģiju - bez dopinga neko nevar izdarīt. Paldies visiem, kuri ar gaišām un skaistām domām bija kopā!

Esmu priecīgs, ka mums ir izdevies tas, kas patreiz tur ir, taču tur daudz kā vēl nav... Bet Mūzikas un mākslas skola ir tā mācību iestāde, kurā - jo savādāk un trakāk, jo labāk. Tā tur arī ir.”

Alojas novada domes priekšsēdētaja Dace Vilne: „Šī ir pirmā reize, kad man dota iespēja uzrunāt Staiceles Mūzikas un mākslas skolas audzēkņus, skolotājus un vecākus.

Aloja un Staicele ir mūžam lepojušās katra ar savām lietām un jā, varbūt kādreiz Staicele ir metusi skatu uz Alojas pusi un teikusi, ka Alojā kaut kas ir labāks vienā vai otrā vietā, tad bieži vien mēs esam metuši skatus Staiceles virzienā un apbrīnojuši Staiceles cilvēku uzņēmību. Lielā mērā tā ir Bakmaņa kunga uzņēmība, kas no Staiceles pamatskolas radīja Staiceles vidusskolu, kurā Staiceles bērniem ir iespēja mācīties, kas radīja Staiceles sporta skolu, futbola skolu, kas pazīstama visā Latvijā. Un protams, ka kopīgiem spēkiem ir radīta Staiceles Mūzikas un mākslas skola.

Tagad varam lepoties ar to, ka Alojas novadā ir divas mūzikas un mākslas skolas. Jaunākā māsa Staicele ir 10 gadus jaunāka - viens bērns ir paaudzies un tad pasaulē nācis otrs, bet es ceru, ka jaunajai novada domei abi būs vienlīdz mīļi un loloti arī turpmāk.

Jūs esat tā daļa, kas Staiceli var priecēt visvairāk. Kas gan ir pilsēta bez māksliniekiem? Ja lietišķie darījuma cilvēki vairāk met skatus uz zemi, tad mākslinieki redz gan debesis, gan mākoņus, gan dzird putnus un dabas skaņas un māk to izpaust savā valodā - mūzikā vai mākslā. Tas darbs, ko dara mākslas un mūzikas skolas pedagogi, un tas darbs, ko dara vecāki, savus bērnus atbalstot šai ceļā, ir nenovērtējams, pat ja jūsu bērni nekļūs par visā pasaulē atzītiem māksliniekiem, tā uzmanība, tā jūtīgā sirds, ko jūs viņā būsiet atmodinājuši, tā paliks dzīva mūžam.

Nedaudz pārfrāzējot klasisko teicienu – kad žvadz nauda, mūza klusē, bet bez naudas žvadzoņas, mūza arī nevarētu tālāk dzīvot... Un es, kopā ar saviem 14 kolēģiem, pārstāvu tos, kuru ziņā ir atbalstīt vai neatbalstīt mākslas skolu šai grūtajā laikā, kad valsts ir mākslu un mūziku aizmirsusi. Tā kā mūsu komandā ir vismaz 8 rokas, kas pacelsies, un ja otrā pusē būs kāda, kas nepacelsies, tad varam droši teikt, ka mūsu rokas par to, lai izdzīvotu Staiceles mākslas skola tieši tādā pašā veidā kā Alojas mākslas skola, būs vienmēr...”

Staiceles pilsētas pārvaldes vadītājs Agris Rubenis: „Šodien Staicelē ir liels notikums, jo skolas neatver katru dienu, pat ne katru gadu un pat desmit gados ne. Šis objekts, ko atveram un nododam staiceliešu rīcībā, ir grūti nācis. Pareizi Jānis teica – bija, kas negribēja pacelt rokas, bija cilvēki, kas tiešā veidā traucēja šim darbam, bet neskatoties uz visām grūtībām, skola ir veiksmīgi izremontēta un tiek nodota jūsu rīcībā. Mazie audzēkņi, es gribētu, lai jūs labi mācītos šinī skolā! Tad mums būs prieks, ka Staicelē ir muzikāli un mākslinieciski cilvēki.”

Alojas novada pašvaldības izpilddirektors Gundars Karlsons vēlēja: „Audzēkņiem – lai pietiek spēka tiekties pēc sava mērķa un sapņu piepildījuma. Izmantojiet iespējas, kas jums tiek dotas. Skolotājiem – izturību un enerģiju, prieku par paveikto un ieguldīto darbu, izveidojot jaunās telpas. Mēs varam lepoties ar mākslas un kultūras daudzveidību, - gandrīz katrā ciemā vai mazpilsētā ir mākslas vai mūzikas skolas, tāpēc mūsu visu uzdevums ir tās saglabāt un atbalstīt bērnu radošās aktivitātes. Kā pašvaldības pārstāvis apsolu rūpēties par jebkuras novada mācību iestādes uzturēšanu un saglabāšanu.

Raiņa vārdiem runājot - ļaujiet sapnim vaļu, viņš i pašu dzīvi pārvētīs un padarīs to labu!”

SIA „Bazalts” īpašnieks Jānis Ozols: „Šī mākslas skola ir ideāls piemērs tam, ka ne vienmēr vajag milzu līdzekļus, lai izdarītu lielus un vajadzīgus darbus. Pamatā visam tomēr ir apņēmība un gribēšana padarīt darbu tādā izskatā un apjomā, lai tas būtu pieņemams staiceliešiem un visiem pārējiem. Cik līdzekļu bija, tik arī tika apgūti, bet šeit vēl ļoti daudz darāmā. Uzskatu, ka šajā skolā māksliniekiem būs izaugsmes iespējas, piemēram, veidojot telpu apdari.

Lai skoliņā vienmēr būtu silti un mājīgi, lai te būtu pilns ar bērniem, un viņi būtu priecīgi!”

Sveicot skolas pedagogus, audzēkņus un visus, kas pielika roku skolas ēkas sakārtošanā, iepriekšējā sasaukuma deputāte Aina Berga un ansambļa „Dziesmu draugi” vadītāja Dzidra Roce teica paldies Jānim Bakmanim par enerģiju, neatlaidību un uzdrīkstēšanos, radot mājvietu Mūzikas un mākslas skolai.

Un skolas direktore piesaka vēl kādu sveicēju – ieradies mūsu labvēlis, mūsu sponsors, mūsu Māris Pūris. Savukārt viņš savā temperamentīgajā un labestības pilnajā balsī dzidri saka: „Labdien Staicele! Vasarā jau šo to pierādījām, ka viss ir jūsu pašu rokās. Šis brīdis man liek atcerēties mūsu izcilā dzejnieka Jāņa Raiņa filozofiskas pārdomas:

Apsveicu jūs šajā grūtajā brīdī ar šo gaismas pili Staicelē!”

Lai varētu ieiet mākslas templī, jāpārgriež zeltainā lenta – direktore aicina tos cilvēkus, kuri strādājuši līdz spēku izsīkumam – Āriju Dauguli, Agri Rubeni, Jāni Ozolu, Jāni Bakmani, „Vecmāmiņu aerobikas” dāmas, Rīgas darba desantu, Māri Pūri un, protams, Alojas novada vadību.

Durvis ir atvērtas! Skolas zvaniņu kā dāvanu atveda mākslas klašu audzēkņi, kas šī gada vasarā bija praksē Slovākijā. Un direktore aicina pievērst uzmanību otrai dāvanai, ko skolai dāvinājušas Ārija Bakmane, Ārija Daugule un Aina Rubene: „Mēs dāvinām šai skolai vēsturisku mākslas darbu, kura sižets esat jūs paši. Šis darbs tapis 19. gs. pirmajā pusē, kad Eiropā valdošais klasicisms ienāca arī Latvijā. Tas pielikts svinīgā vietā skolas foajē. Nomainīsies valdības, nomainīsies Bakmaņi un visi mēs, bet šis darbs saglabāsies, vissliktākajā gadījumā tas būs muzejā, jo tā ir vēsture. Šis darbs saucās - Staiceles Mūzikas un mākslas skolas lepnums.”

Attēlā „Vecmāmiņu aerobikas” dāmas un Dzidra Roce pie tikko minētā darba Staiceles Mūzikas un mākslas skolas lepnums.

Ārijas Bakmanes dāvinātajā svētku tortē tiek aizdedzināta viena svecīte, jo šai gaismas pilij tas ir pirmais gads, bet skolai kopumā jau ceturtais.

Par audzēkņu skaitu skolas vadība sniedza šādas ziņas: Staiceles Mūzikas un mākslas skolas četrās mūzikas programmas klasēs kopā uz 3. septembri ir 39 audzēkņi un četrās vizuāli plastiskās mākslas programmas klasēs - 43 audzēkņi.

2009. gada 7. septembrī plkst. 13.00 Staiceles Mūzikas un mākslas skolā audzēkņu papildus uzņemšana.

Skolotāja Inta Jurka solfedžo un mūzikas literatūras kabinetā.

Skolotāju istaba.

Otrā stāva gaitenis.

Noliktavas telpa.

Gleznošanas klases telpa.

Datorgrafikas kabinets.

1.stāva gaitenis.

Pagrabstāva telpas ar brīnišķīgajām velvēm.

Ēkas gala logi aizklāti ar mākslas klašu audzēkņu darbiem, kas tapuši šīs vasaras plenēra laikā.

Ieva Drone,

2 pirmās fotogrāfijas reportāžā no Staiceles lībiešu muzeja „Pivālind” arhīva