Staicele -
Reportāžas - Anna Strazdiņa
19.08.2009.
Es vienmēr sāku no nulles...
Man nav smalks dārzs, man ir lauku meitu puķu dārzs - viss tika darīts
pēc savām izjūtām, saka staiceliete Anna Strazdiņa un vedina mūs skatīt
brīnišķīgu dienziežu kolekciju, kurā ir vairāk kā 100 dažādu ziedu un
kura aizņēmusi vai visu piemājas zemes gabaliņu.
Staicelē Tautas daiļamata meistare Anna Strazdiņas
kundze pazīstama kā prievīšu, grāmatzīmju un jostu audēja, taču otra
viņas dzīves lielā aizraušanās ir puķes. Ar tām sākusi nodarboties, lai
ģimene varētu izdzīvot un uzcelt savu māju, taču Anna saka: Man patīk
tas, kur ir ļoti daudz krāsu, tas man palīdz dzīvot. Citam varbūt
gleznojot, bet man patīk dabā. Ziemā, kad krāsu bagātība dabā apsīkst,
sēdos stellēs un audu. Mazo darbiņu aušana bija reizē arī atpūta no
dārza darbiem.
Puķes Annas kundze izvēlējusies vadoties no tā, ko
cilvēki pieprasa: Kad atnācām, te nevienam nebija gladiolas, sāku ar
trīs sīpoliņiem līdz tūkstošiem. Daudzi nāca pēc ziediem, no skolas
meitenes bieži skrēja skatos, atkal gar logu lindraki noplīvo... Tad
sekoja rožu laiks, bija arī dālijas, tagad viņas dārza pasauli piepilda
dienziedes. Stāsta Annas kundze: Es vienmēr sāku no nulles, no tā, kas
citiem nepatīk. Piemēram, nāku no kapsētas, pie fabrikas vārtsarga
būdiņas ir dobīte ar vienu dienziedi. Jau tāds vēlāks laiks, noziedējusi
un pogaļa galā. Palūdzu sargam, vai drīkstu to pogaļu ņemt. Viņš saka
jā, mēs jau tāpat to aizsviedīsim. Tā es sāku ar dažām sēkliņām.
Dienziežu audzēšana ir pacietības ieaudzināšana, tas nav tā - pavasarī
iesēsi un rudenī būs ziedu klēpis. Pirmie ziedi parādās otrā un pat
trešā gadā, taču vienā vietā tās var augt 5-6 gadus, nav tik bieži
jāpārstāda. Baroju tikai ar pelniem, ķīmiju nelietoju.
Puķu audzētāja stāsta, ka jūnijā ziedošās puķes
apputeksnē bites, bet jūlijā ziedošās jāapputeksnē pašam - viena zieda
putekšņus liek uz cita zieda drīksnas, tā ap plkst. 12 14 dienā sausā
laikā. Otrā dienā var paņemt vēl citu krāsu un turpināt apputeksnēšanu.
Sēkliņa ir gatava, kad ir melna, spīdīga, izskatās kā lakota, jānoķer
moments, kad pogaļa tikko, tikko veras vaļā. Katra sēkliņa būs savs
īpatnis, tāpat, kā mēs cilvēki vienādu nav, katrs esam savs. Riktīgs
zemnieks saka, ka tā ir tāda blēņošanās, bet gaidīšana, kāds izaugs
jaunais zieds no mazās sēkliņas, tas ir tik interesanti, to nekur nevar
nopirkt... Bet cik maz es varu atrast cilvēkus, kam tas interesētu, man
nav kam atstāt..., skumji secina sirmā kundze.
Savas audzētās dienziedes lielā skaitā viņa devusi
Katvaru skolai, Lēdurgas dendroloģiskajam parkam, kādam bērnu namam
Rīgā, tuvākās un tālākas apkārtnes interesentiem, bet, kad vien bija
iespējams, brauca ar stādiņiem uz Rīgu, tur, pēc viņas vērojumiem,
cilvēkiem pavisam cita interese.
Strazdiņas kundzes dārzā vēl ziedēs miķelīši, dižie
laimiņi (čīkstenes), mežvītenis, sarunas laikā viņa aicināja pievērst
uzmanību aiz sētas augošajam kuplajam bumbierkokam: Šis bumbieris man
ir 1957. gadā iesēts no sēkliņas, manis pašas audzināts, oktobrī būs
ēdams, brīnišķīgs kompotā. Mamma sacīja, zini meit, tas bija ļoti
garšīgs bumbieris, vietējā dārznieka izaudzināts, to gan tu iesēj.
Iesēju trīs sēkliņas, divas izauga mežonīgas ar asiem dzeloņiem, tās
bija jāiznīcina, bet no trešās izauga šis koks. Pagājušajā rudenī iesēju
veselu sērkociņu kastīti, lūk, kur mazie bumbierīši. Cilvēki paskatās uz
mazo stādiņu un saka tos bumbierus jau es nesagaidīšu... Tad
domāju vai māju arī ceļam tikai sev? Reiz pa radio dzirdēju jautājumu
ko jūs dāvinātu mūsu Latvijas zaļajai rotai? Bija, kas teica stādīšu
ozolus, bērzu birzi, dāvinātu krizantēmas. Es dāvinātu bumbierus - ja
man būtu vēl spēks un varēšana, tad stādītu 1 hektāru bumbieru dārzu
tikai no sējeņiem.
Ciemošanās reizē Annas kundze mūs (attēlā Ausma Virse, viena no
konkursa Par sakoptāko sētu Staiceles pilsētā un tās lauku teritorijā
vērtēšanas komisijas pārstāvēm un TIC vadītāja Inese Timermane) ļoti
oriģināli iepazīstināja ar savu mūža veikumu aušanā - gandrīz katras
austās grāmatzīmes, prievītes un jostas gabaliņu viņa saglabājusi un
visu rūpīgi sakārtojusi mapēs.
Krāsu bagātība lupatu tepiķī.
Ar patiesu cieņu vērojot garajā mūžā veiktos skaistos
darbus, sakām Annas kundzei lielu paldies par iespēju iepazīties ar
viņas dienziežu kolekciju, kuras pirmsākumi meklējami jau pagājušā
gadsimta 80.-tajos gados.
Annas Strazdiņas dienziežu izstādi varēja redzēt 15. augustā Staiceles
Tūrisma informācijas centra telpās.
Ieva Drone
|
|