Staicele - Reportāžas - Anna Strazdiņa

19.08.2009.
„Es vienmēr sāku no nulles...”

„Man nav smalks dārzs, man ir lauku meitu puķu dārzs - viss tika darīts pēc savām izjūtām,” saka staiceliete Anna Strazdiņa un vedina mūs skatīt brīnišķīgu dienziežu kolekciju, kurā ir vairāk kā 100 dažādu ziedu un kura aizņēmusi vai visu piemājas zemes gabaliņu.

Staicelē Tautas daiļamata meistare Anna Strazdiņas kundze pazīstama kā prievīšu, grāmatzīmju un jostu audēja, taču otra viņas dzīves lielā aizraušanās ir puķes. Ar tām sākusi nodarboties, lai ģimene varētu izdzīvot un uzcelt savu māju, taču Anna saka: „Man patīk tas, kur ir ļoti daudz krāsu, tas man palīdz dzīvot. Citam varbūt gleznojot, bet man patīk dabā. Ziemā, kad krāsu bagātība dabā apsīkst, sēdos stellēs un audu. Mazo darbiņu aušana bija reizē arī atpūta no dārza darbiem.”

Puķes Annas kundze izvēlējusies vadoties no tā, ko cilvēki pieprasa: „Kad atnācām, te nevienam nebija gladiolas, sāku ar trīs sīpoliņiem līdz tūkstošiem. Daudzi nāca pēc ziediem, no skolas meitenes bieži skrēja – skatos, atkal gar logu lindraki noplīvo...” Tad sekoja rožu laiks, bija arī dālijas, tagad viņas dārza pasauli piepilda dienziedes. Stāsta Annas kundze: „Es vienmēr sāku no nulles, no tā, kas citiem nepatīk. Piemēram, nāku no kapsētas, pie fabrikas vārtsarga būdiņas ir dobīte ar vienu dienziedi. Jau tāds vēlāks laiks, noziedējusi un pogaļa galā. Palūdzu sargam, vai drīkstu to pogaļu ņemt. Viņš saka – jā, mēs jau tāpat to aizsviedīsim. Tā es sāku – ar dažām sēkliņām. Dienziežu audzēšana ir pacietības ieaudzināšana, tas nav tā - pavasarī iesēsi un rudenī būs ziedu klēpis. Pirmie ziedi parādās otrā un pat trešā gadā, taču vienā vietā tās var augt 5-6 gadus, nav tik bieži jāpārstāda. Baroju tikai ar pelniem, ķīmiju nelietoju.”

Puķu audzētāja stāsta, ka jūnijā ziedošās puķes apputeksnē bites, bet jūlijā ziedošās jāapputeksnē pašam - viena zieda putekšņus liek uz cita zieda drīksnas, tā ap plkst. 12 – 14 dienā sausā laikā. Otrā dienā var paņemt vēl citu krāsu un turpināt apputeksnēšanu. „Sēkliņa ir gatava, kad ir melna, spīdīga, izskatās kā lakota, jānoķer moments, kad pogaļa tikko, tikko veras vaļā. Katra sēkliņa būs savs īpatnis, tāpat, kā mēs cilvēki – vienādu nav, katrs esam savs. Riktīgs zemnieks saka, ka tā ir tāda blēņošanās, bet gaidīšana, kāds izaugs jaunais zieds no mazās sēkliņas, tas ir tik interesanti, to nekur nevar nopirkt... Bet cik maz es varu atrast cilvēkus, kam tas interesētu, man nav kam atstāt...,” skumji secina sirmā kundze.

Savas audzētās dienziedes lielā skaitā viņa devusi Katvaru skolai, Lēdurgas dendroloģiskajam parkam, kādam bērnu namam Rīgā, tuvākās un tālākas apkārtnes interesentiem, bet, kad vien bija iespējams, brauca ar stādiņiem uz Rīgu, tur, pēc viņas vērojumiem, cilvēkiem pavisam cita interese.

Strazdiņas kundzes dārzā vēl ziedēs miķelīši, dižie laimiņi (čīkstenes), mežvītenis, sarunas laikā viņa aicināja pievērst uzmanību aiz sētas augošajam kuplajam bumbierkokam: „Šis bumbieris man ir 1957. gadā iesēts no sēkliņas, manis pašas audzināts, oktobrī būs ēdams, brīnišķīgs kompotā. Mamma sacīja, zini meit, tas bija ļoti garšīgs bumbieris, vietējā dārznieka izaudzināts, to gan tu iesēj. Iesēju trīs sēkliņas, divas izauga mežonīgas ar asiem dzeloņiem, tās bija jāiznīcina, bet no trešās izauga šis koks. Pagājušajā rudenī iesēju veselu sērkociņu kastīti, lūk, kur mazie bumbierīši. Cilvēki paskatās uz mazo stādiņu un saka – tos bumbierus jau es nesagaidīšu... Tad domāju – vai māju arī ceļam tikai sev? Reiz pa radio dzirdēju jautājumu – ko jūs dāvinātu mūsu Latvijas zaļajai rotai? Bija, kas teica – stādīšu ozolus, bērzu birzi, dāvinātu krizantēmas. Es dāvinātu bumbierus - ja man būtu vēl spēks un varēšana, tad stādītu 1 hektāru bumbieru dārzu tikai no sējeņiem.”


Ciemošanās reizē Annas kundze mūs (attēlā – Ausma Virse, viena no konkursa „Par sakoptāko sētu Staiceles pilsētā un tās lauku teritorijā” vērtēšanas komisijas pārstāvēm un TIC vadītāja Inese Timermane) ļoti oriģināli iepazīstināja ar savu mūža veikumu aušanā - gandrīz katras austās grāmatzīmes, prievītes un jostas gabaliņu viņa saglabājusi un visu rūpīgi sakārtojusi mapēs.


Krāsu bagātība lupatu tepiķī.

Ar patiesu cieņu vērojot garajā mūžā veiktos skaistos darbus, sakām Annas kundzei lielu paldies par iespēju iepazīties ar viņas dienziežu kolekciju, kuras pirmsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta 80.-tajos gados.


Annas Strazdiņas dienziežu izstādi varēja redzēt 15. augustā Staiceles Tūrisma informācijas centra telpās.


Ieva Drone