Staicele - Reportāžas - Vija Kruja

29.06.2009.
Staiceliete, kas tiecas uz augšu

Atverot interneta adresi www.staicelesnovads.lv/2007_2012, pretī izlec brīnišķīgi fotoattēli, kuru autori ir dažāda gadagājuma staicelieši. Viena no viņiem, ļoti rosīgs, bet atturīgs un harmonisks cilvēks – VIJA KRUJA – pirms Jāņiem tika uzaicināta uz Staiceles vidusskolu, lai kopā ar tās vadību vienotos par skaistas tradīcijas turpināšanu. Proti, mūsu skolai jau vairākus gadus ir pašiem sava skolēnu dienasgrāmata, uz kuras vākiem liekam savas pilsētas fotogrāfu darbus. Ja vien viss izdosies, kā iecerēts, tad arī nākamajā mācību gadā 1. – 12. klašu audzēkņi varēs priecāties par dienasgrāmatā ievietotajām interesantajām Staiceles ainavām.

Sarunas laikā ar Viju manī radās patiesa interese, kā viņa, kuru savulaik pazinu kā ekonomisti, pievērsusies tik radošai nodarbei? Viss esot sācies ar patriotismu, kad 2006. gadā tepat, mūspusē, pie Ramuku tača, ar mazdēlu makšķerēt ejot, ieraudzījusi šmuces, kam cauri uz Salacu tecējis pilsētas attīrītais ūdens. Kāds bija piesārņojis vidi! To vajadzēja iemūžināt, lai tālāk domātu, ko darīt. No tās dienas fotoaparāts Vijas rokās kļuvis par jaukāko, sirsnīgāko, brīnumaināko, mīļāko, vērtīgāko Staiceles apkārtnes ainavu iemūžinātāju: visi gadalaiki, Salacas mainīgums, ielu un celtņu vienreizība, meža un dārza burvība, lauku un laukumu klusā enerģija, diennakts ritma starojums. Pavisam maz fotouzņēmumos redzami ļaudis.

Cilvēks manai acij nepakļaujas, varbūt tādēļ, ka labprātāk esmu vienatnē. Arī fotografējot man jābūt vienai, tikai tad esmu apmierināta ar rezultātu, lai gan dzīvoju kopā ar meitas ģimeni. Kad esmu ar foto aparātu, ir tāda sajūta, it kā, ainavu iemūžinot, man palīdzētu kāds no augšas, ka fotografējamais materiāls atrod mani – smaidoša stāsta Vija.

Trīs gados Vijas krājumā ir ap tūkstoti jauku fotoattēlu, ar ko viņa labprāt sagādā prieku līdzcilvēkiem. Vispirms jau sirsnīgās noskaņu bildes regulāri tiek ievietotas draugiem.lv albumā, domubiedru galerijās, dotas Staiceles mājas lapas noformēšanā. Bet „Delfi” portālā bijis, manuprāt, unikāls Vijas foto attēls: vecam kokam kādā rudenī nolūzis liels zars, bet lūzuma vietā atklājās meža bišu mājoklis ar 9 lielām medus kārēm. Kur bitēm bēdas – tur citām dzīvām radībām prieki! Šī vieta dabā ilgi kalpojusi visdažādākajiem putniem par barotavu. Vijas foto arī šos emocionālos mirkļus fiksējis.

Pirmā darbu izstāde Staiceles bibliotēkā, tās vadītājas Anitas Strokšas ierosināta, bijusi 2007. gadā, kad no Vijas piedāvātajiem fotoattēliem staicelieši izvēlējušies bildes 2008. gada Staiceles kalendāram. Vēl bija Akmens ligzda – 18 fotogrāfiju sērija, no kuras daļa 2007. gadā izmantota grāmatā „Staicele šūpolēs”. Bet no foto sērijas par dabā tik durstīgajiem augiem dadžiem tapa izstāde Asais un citi staicelieši – 2008. gadā Staiceles pilsētas bibliotēkā, par kuru atkal priecājās visi tās apmeklētāji.

Lai savu sirds aicinājumu varētu labāk veikt, Vija iegādājusies sev piemērotāku foto kameru, bet nenēsā to diendienā līdzi, vien tad, ja ir iedvesma doties ainavu medībās. Kad jautāju, cik lielus gabalus viņa parasti mēro, lai atrastu vienreizējos rasas pilienus, fantastiskās debesis vai tramīgo stirnas bērnu, Vija samulsusi nosaka: „Ja es nebūtu tāda zaķupastala, tad ietu un apietu visam Planču purvam un vēl tālāk, taču ... baidos no zvēriem, bet Staiceli no augšas gan kādreiz ļoti gribētu nofotografēt!” Re nu, cilvēks uz augšu tiecas!

Interesanti, no kurienes Vijā tāda mākslas dvēsele? Varbūt no dzimtās Ventspils vai skolas gadiem Cēsīs? Varbūt no tālā 1968. gada, kad ekskursijas laikā ar foto aparātu „Zenīts” fotografētas Ļeņingradas fantastiskās strūklakas? Bet varbūt no plašās personīgās bibliotēkas, visu dzīvi papildinātās, kurā ir ļoti daudz vērtīgu un daudzveidīgu mākslas izdevumu. Allaž jau varam uz pasauli lūkoties divējādi: saskatīt un priecāties par dabisko skaistumu pasaulē vai paiet tam garām. Šķiet, ka Vija šo skaistumu iemīlējusi un grib mums, steidzīgajiem, uzdāvināt. Lai mēs ieraudzītu piepildītus mūžības mirkļus, dabas varenumu visvienkāršākajā radībā un spēku vissīkākajā akmentiņā. Starp citu – otra lielā Vijas sirdslieta ir izzināt akmeņu noslēpumaino pasauli, par šo vaļasprieku taujāta, viņa klusē, droši vien ar to saistās jauna iecere.

Bet mums ar kolēģi tik grūti izvēlēties vien dažus no Vijas fotoattēliem topošajai skolēnu dienasgrāmatai, sajūsmā bijām par ļoti daudziem. Bet mani īpaši uzrunāja viena: tīrums – uzarts, plašs un tik dzīvs –, bet pie tā braši stāv enerģijas pārpilns zēns ar debesīs izslietām rokām, it kā lauku apmīļot gribēdams. Iemūžināto mirkli uzlūkojot, atcerējos tautasdziesmu, ar ko savulaik latviešus uzrunāja aktieris Ēvalds Valters: „Man pieder tēvu zeme / ar visām atmatām; / Man pašam kungam būt, / man pašam arājam.” Atcerējos, ka Vija Kruja Latvijas 3. atmodas laikā bija viena no aktīvākajām tautfrontietēm, kas drosmīgi iestājās par mūsu valsts neatkarību. Šķiet, joprojām viņa ar savu spēcīgo optimismu un gaišo enerģiju palīdz mūsu zemei, jūsmojot par Dieva radīto pasauli, lai tā sajustu, ka neesam šo senču mantojumu nodevuši, ka šeit, Staicelē, cilvēki joprojām smeļas spēku savā zemē.


Vija Kruja 2009. gada 23. maijā, saņemot valsts apbalvojumu "1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme" no Marinas Kosteņeckas rokām.

Paldies Vijai un visiem staiceliešiem, kas ar savām fotogrāfijām aicina no cita skatu punkta uzlūkot mūsu pilsētiņas burvību, ļaužu rosību un pārsteidz ar vienreizēju atklāsmi!

Antra Rudzīte,
Staiceles vidusskolas direktora vietniece