Staicele -
Reportāžas - Vija Kruja
29.06.2009.
Staiceliete, kas tiecas uz augšuAtverot
interneta adresi www.staicelesnovads.lv/2007_2012,
pretī izlec brīnišķīgi fotoattēli, kuru autori ir dažāda gadagājuma
staicelieši. Viena no viņiem, ļoti rosīgs, bet atturīgs un harmonisks
cilvēks VIJA KRUJA pirms Jāņiem tika uzaicināta uz Staiceles
vidusskolu, lai kopā ar tās vadību vienotos par skaistas tradīcijas
turpināšanu. Proti, mūsu skolai jau vairākus gadus ir pašiem sava
skolēnu dienasgrāmata, uz kuras vākiem liekam savas pilsētas fotogrāfu
darbus. Ja vien viss izdosies, kā iecerēts, tad arī nākamajā mācību gadā
1. 12. klašu audzēkņi varēs priecāties par dienasgrāmatā ievietotajām
interesantajām Staiceles ainavām.
Sarunas laikā ar Viju manī radās patiesa interese, kā viņa, kuru
savulaik pazinu kā ekonomisti, pievērsusies tik radošai nodarbei? Viss
esot sācies ar patriotismu, kad 2006. gadā tepat, mūspusē, pie Ramuku
tača, ar mazdēlu makšķerēt ejot, ieraudzījusi šmuces, kam cauri
uz Salacu tecējis pilsētas attīrītais ūdens. Kāds bija piesārņojis vidi!
To vajadzēja iemūžināt, lai tālāk domātu, ko darīt. No tās dienas
fotoaparāts Vijas rokās kļuvis par jaukāko, sirsnīgāko, brīnumaināko,
mīļāko, vērtīgāko Staiceles apkārtnes ainavu iemūžinātāju: visi
gadalaiki, Salacas mainīgums, ielu un celtņu vienreizība, meža un dārza
burvība, lauku un laukumu klusā enerģija, diennakts ritma starojums.
Pavisam maz fotouzņēmumos redzami ļaudis.
Cilvēks manai acij nepakļaujas, varbūt tādēļ, ka labprātāk esmu
vienatnē. Arī fotografējot man jābūt vienai, tikai tad esmu apmierināta
ar rezultātu, lai gan dzīvoju kopā ar meitas ģimeni. Kad esmu ar foto
aparātu, ir tāda sajūta, it kā, ainavu iemūžinot, man palīdzētu kāds no
augšas, ka fotografējamais materiāls atrod mani smaidoša stāsta
Vija.
Trīs gados Vijas krājumā ir ap tūkstoti jauku fotoattēlu, ar ko viņa
labprāt sagādā prieku līdzcilvēkiem. Vispirms jau sirsnīgās noskaņu
bildes regulāri tiek ievietotas draugiem.lv albumā, domubiedru
galerijās, dotas Staiceles mājas lapas noformēšanā. Bet Delfi portālā
bijis, manuprāt, unikāls Vijas foto attēls: vecam kokam kādā rudenī
nolūzis liels zars, bet lūzuma vietā atklājās meža bišu mājoklis ar 9
lielām medus kārēm. Kur bitēm bēdas tur citām dzīvām radībām prieki!
Šī vieta dabā ilgi kalpojusi visdažādākajiem putniem par barotavu. Vijas
foto arī šos emocionālos mirkļus fiksējis.
Pirmā darbu izstāde Staiceles bibliotēkā, tās vadītājas Anitas
Strokšas ierosināta, bijusi 2007. gadā, kad no Vijas piedāvātajiem
fotoattēliem staicelieši izvēlējušies bildes 2008. gada Staiceles
kalendāram. Vēl bija Akmens ligzda 18 fotogrāfiju sērija, no
kuras daļa 2007. gadā izmantota grāmatā Staicele šūpolēs. Bet no foto
sērijas par dabā tik durstīgajiem augiem dadžiem tapa izstāde Asais
un citi staicelieši 2008. gadā Staiceles pilsētas bibliotēkā, par
kuru atkal priecājās visi tās apmeklētāji.
Lai savu sirds aicinājumu varētu labāk veikt, Vija iegādājusies sev
piemērotāku foto kameru, bet nenēsā to diendienā līdzi, vien tad, ja ir
iedvesma doties ainavu medībās. Kad jautāju, cik lielus gabalus
viņa parasti mēro, lai atrastu vienreizējos rasas pilienus, fantastiskās
debesis vai tramīgo stirnas bērnu, Vija samulsusi nosaka: Ja es
nebūtu tāda zaķupastala, tad ietu un apietu visam Planču purvam un vēl
tālāk, taču ... baidos no zvēriem, bet Staiceli no augšas gan kādreiz
ļoti gribētu nofotografēt! Re nu, cilvēks uz augšu tiecas!
Interesanti, no kurienes Vijā tāda mākslas dvēsele? Varbūt no dzimtās
Ventspils vai skolas gadiem Cēsīs? Varbūt no tālā 1968. gada, kad
ekskursijas laikā ar foto aparātu Zenīts fotografētas Ļeņingradas
fantastiskās strūklakas? Bet varbūt no plašās personīgās bibliotēkas,
visu dzīvi papildinātās, kurā ir ļoti daudz vērtīgu un daudzveidīgu
mākslas izdevumu. Allaž jau varam uz pasauli lūkoties divējādi: saskatīt
un priecāties par dabisko skaistumu pasaulē vai paiet tam garām. Šķiet,
ka Vija šo skaistumu iemīlējusi un grib mums, steidzīgajiem, uzdāvināt.
Lai mēs ieraudzītu piepildītus mūžības mirkļus, dabas varenumu
visvienkāršākajā radībā un spēku vissīkākajā akmentiņā. Starp citu
otra lielā Vijas sirdslieta ir izzināt akmeņu noslēpumaino pasauli, par
šo vaļasprieku taujāta, viņa klusē, droši vien ar to saistās jauna
iecere.
Bet mums ar kolēģi tik grūti izvēlēties vien dažus no Vijas
fotoattēliem topošajai skolēnu dienasgrāmatai, sajūsmā bijām par ļoti
daudziem. Bet mani īpaši uzrunāja viena: tīrums uzarts, plašs un tik
dzīvs , bet pie tā braši stāv enerģijas pārpilns zēns ar debesīs
izslietām rokām, it kā lauku apmīļot gribēdams. Iemūžināto mirkli
uzlūkojot, atcerējos tautasdziesmu, ar ko savulaik latviešus uzrunāja
aktieris Ēvalds Valters: Man pieder tēvu zeme / ar visām atmatām; / Man
pašam kungam būt, / man pašam arājam. Atcerējos, ka Vija Kruja Latvijas
3. atmodas laikā bija viena no aktīvākajām tautfrontietēm, kas drosmīgi
iestājās par mūsu valsts neatkarību. Šķiet, joprojām viņa ar savu
spēcīgo optimismu un gaišo enerģiju palīdz mūsu zemei, jūsmojot par
Dieva radīto pasauli, lai tā sajustu, ka neesam šo senču mantojumu
nodevuši, ka šeit, Staicelē, cilvēki joprojām smeļas spēku savā zemē.
Vija Kruja 2009. gada 23. maijā, saņemot valsts apbalvojumu "1991. gada
barikāžu dalībnieka piemiņas zīme" no Marinas Kosteņeckas rokām.
Paldies Vijai un visiem staiceliešiem, kas ar savām fotogrāfijām
aicina no cita skatu punkta uzlūkot mūsu pilsētiņas burvību, ļaužu
rosību un pārsteidz ar vienreizēju atklāsmi!
Antra Rudzīte,
Staiceles vidusskolas direktora vietniece
|
|