Staicele - Reportāžas - Ildze Magone Staicelē

17.09.2008.

„Es aužu jau...” – Staiceles vidusskolas skolēni Dzejas dienā tiekas ar Ildzi Magoni
17. septembrī Dzejas dienās Staiceles vidusskolā viesojās limbažniece Ildze Magone.

Viņu uz tikšanos aicināja jauno literātu pulciņa vadītāja skolotāja Lana Berga.

Tikšanās laikā Ildze lūdza sevi par dzejnieci nesaukt, taču nesen izdota viņas dzejoļu grāmata „Esmu es pati”.




Melodisko un gaišo dzejoļu autore tikās ar skolēniem vairākās mācību stundās un...


... kopīgā pasākumā pie dzejnieka Klāva Elsberga piemiņas akmens.

Nedaudz par sevi un to, kā sākusi rakstīt dzeju, Ildze Magone stāstīja:

„Patiesībā esmu dzimusi Katvaru skolā, tur dzīvoju līdz pusotra vai divu gadu vecumam, bet atmiņas par šo laiku ir visdzīvākās. Pēc tam dzīvoju Limbažos – pilsētas nomalē, kur visapkārt bija pļavas, ezeri, arī Donaviņa. Pēc visu skolu beigšanas atkal nonācu pie ezera – tagad dzīvoju Lādezerā, arī ļoti skaistā vietā.

Bērnībā nedomāju kļūt par dzejnieci. Sacerējumus varēju uzrakstīt tikai mājās, vienatnē un ļoti, ļoti lēnām, es nekad neesmu mācējusi tā ātri. Rezultāts parasti bija tāds, ka manu sacerējumu lasīja skolā klases priekšā, taču tas prieku nesagādāja, drīzāk likās šausmīgi – uz papīra esmu uzlikusi savas dziļākās domas, un tagad tās lasa visiem, es taču tās neizkliedzu visiem, es klusām uzrakstīju.

Dzejoļus sāku rakstīt ... nezinu, kaut kas iekšā laikam bija sakrājies tik ļoti, ka vienā brīdī tie sāka virknēties viens aiz otra. Pēc tam sapratu, ka katra mana doma vijas kā dzejolis. Domāju, kur tos likšu, izdot grāmatu nebija prātā, laukos dzīvoju, dārzā strādāju gumijas zābakos ar lāpstu rokā.... Kādu daļu no dzejoļiem pierakstīju savam priekam. Rakstīšana deva gandarījumu, tāpat kā aktierim, kas izspēlē kārtīgu lomu vai mūziķim, kurš uzraksta dziesmu. Beigās draugi savāca un izdeva manas dzejas grāmatu. Interesanti, ka pārlasot pirmos darbus, vēl tagad no tiem gūstu prieku. Tas ir brīnums! Šie dzejoļi man šķiet kā zvaigžņu putekšņi, kas nobiruši pār mums.

Bērnībā audu prievītes un grāmatzīmes, bet ne lielajās stellēs. Tās vecmāmiņas mājās stāvēja nesaliktas un man šķita kā milzu brīnums, kā sapnis – kā man gribējās aust! Līdz aušanai vēl neesmu tikusi, bet izveidojās dzejolis:

Reiz vēlāk pati jostu noaudīšu
Un krāsas salikšu, un rakstus veidošu,
Kad stelles pašai savas būs.
Nu saku sev, es aužu jau –
Bez stellēm un bez diegiem...

Varbūt savu jostu izaužu dzejoļos, es netieku pie krāsu salikšanas, pie diegu vilkšanas, bet aužu tā, kā varu šajā brīdī. Esmu utopiskās domas piekritēja un aizstāvētāja – ne tehnika, ne civilizācijas milzīgie sasniegumi, bet tieši skaistums izglābs pasauli un uzvarēs.”


Dzejoļus lasīja gan autore, gan skolotāja Antra Rudzīte.

Es tikai kanāls, es tikai tilts
No debesīm līdz jūras dzīlēm,
No zvaigznēm tālām,
Līdz gaismai sirdī tavā.

* * *

Dzejnieks ir kristāldzidrs tēls
Bez ieplīsumiem un bez ēnām,
Simts tūkstošs šķautņu vērts
Un vienā gabalā sakausēts.

Tādēļ nesauciet mani par dzejnieku,
Es neesmu tā vērts,
Es šīs zemes bērns
Ar niķiem, stiķiem
un ikdienas dziļvagām ieskrambāts.

Es tikai bērns,
Jūras krastā skalotus dzintarus atradis
Un plaukstās atvērtās jums rādīt atnesis.

* * *

Pie sveces turies,
Pie savas balss.
Un rokas nenolaid,
Un balsi nepacel.

Pie sevis paša dzīļu augstumos
Pie sevis paša spēku rodi,
Jo cits to nedos -
Vien savu padomu,
Kas tevi šķērsām aizvest var.

Pie gaismas turies, pie savas balss,
Un nelieto to biežāk, nekā vajadzīgs
Pie sevis turies
Un pie gaismas.

* * *

Es nevilkšu tavu vezumu
Un tavā vietā nelidošu.
Tā tava daļa – izsvērt,
Kas īsti gribi būt.
Man sava vieta jāzina
Un savi vārti jāver.

Un nevaram mēs sajaukt
Pats katrs savu kāpumu,
Vien blakus iet un balstīt
Ar skatu, smaidu, sveicienu.

„Visbagātākais ir laiks, kad nekas īpašs it kā nenotiek, kad vējš mierīgi šalc, upe mierīgi plūst, cilvēks mierīgi runā vai strādā, bērns mierīgi klausās un diena mierīgi paiet – tāpat kā šī stunda, kad nekas nav jāraksta, jāstāsta, tikai jāklausās,” skolotāja Antra Rudzīte teica paldies visiem skolēniem, kas ieklausījās dzejoļu autores klusajā, bet gudrajā balsī.

Sagatavoja Ieva Drone