19.07.2008.

Svētā putna Pivālind svētki Staicelē (2. daļa)
Brīvdabas kompleksa atklāšana

Kopš 2006. gadā jūnija, kad Staiceles audēju studija pārcēlās uz Audēju namiņu Lielā ielā 19, tika domāts par tā apkārtnes sakopšanu. Ideju konkretizēšana, veiksmīga apstākļu sakritība, domes priekšsēdētāja Jāņa Bakmaņa neatlaidība, un viena aizaugusi pļava pilsētas centrā tiek brīnišķīgi sakārtota un atvēlēta kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai.

19. jūlijā, Pivālind svētku ietvaros aiz Audēju namiņa Lielā ielā 19 tika atklāts Brīvdabas komplekss – Mākslinieku šķūnis, guļbaļķu klētiņa un dīķis. Nākotnē te vēl iecerēts pārcelt veco stacijas noliktavas ēku, kuru patreiz ēd laika zobs. Tajā varētu veidoties ekspozīcija par bijušo dzelzceļu, arī par ugunsdzēsēju biedrības vēsturi.

Bet svētku dienā notikumi risinājās šādi.

Pirms audēju studijas vadītāja Kīnes kundze atvēra Mākslinieku šķūņa durvis un aicināja svētku dalībniekus iekšā, Jānis Bakmanis teica: „Jūsu priekšā šodien Mākslinieku šķūnis, kura idejiskais autors ir Liepiņa kungs. Man ir gods būt par pašvaldības vadītāju 18 gadus, un 18 gadus viņš man „zāģēja”, teikdams – Staicelē ir pilnīgi viss, bet nav izstāžu zāles. Tāpēc šodien pilsētā atveram izstāžu zāli mūsu māksliniekiem, audējiem, keramiķiem, kokgriezējiem, grebējiem, zeķu meistariem utt.

Paldies visiem, kuri ieguldīja lielu darbu šī objekta tapšanā. Kad pietrūka materiālu, tos uzdāvināja Kuzina kungs. Firma noplēsa šķūni un atvēlēja mums vecos dēļus. Daži jaunieši šeit strādāja līdz pusvieniem naktī, Edītes kundze deva ūdeni, audēju meitenes vārīja kafiju. Un viss notika.”

Studijas vadītāja un dalībnieki teica paldies domes priekšsēdētājam Jānim Bakmanim gan par to, ka viņš domās un dzīvē ir kopā ar audējiem, gan par lielo ieguldīto darbu izstāžu zāles tapšanā. Liels paldies arī celtniekiem.

Mākslinieku šķūņa iekšpusē gan Staiceles audēju studijas darbu izstāde, gan ciemiņu – Mazirbes Lībiešu savienības Tautas nama audēju pulciņa darbu izstāde.

Mazirbes audēju pulciņa vadītāja Ausma Goldberga (attēlā 2. no labās) pastāstīja: „Nevaram līdzināties ar Staiceli, jo Staicele ir studija, bet mēs esam tikai pulciņš un trešo gadu darbojamies Lībiešu savienības Tautas namā Mazirbē. Pulciņā ir 7 sievas audējas, kopīga nodarbība notiek vienu reizi nedēļā, bet individuāli viņas nāk aust arī citās dienās. Vispirms audām vienkārtņa tehnikā pavisam vienkāršās sienas segas. Tad uzlikām linu dvieļus, trinīša drellī izaudām 5 rakstus. Kam bija uzņēmība, tie notamborēja arī dvieļu galus. Tad uz tā paša trinīša dreļļa pamata, izmantojot 4 paminas, audām šalles. Ļoti čakla rokdarbniece mums ir Ingrīda Annusa, viņa izauda 5 šalles. Uz otrām stellēm jau trešo gadu aužam lupatu segas, jo iespējama liela krāsu bagātība. Mums palīdz Lībiešu (līvu) lietu nodaļas pārstāve Lilita Kalnāja ar humānās palīdzības drēbēm – ko citiem nevajag valkāšanai, mēs lietojam sagriešanai. Tad ir iespējas dabūt ļoti bagātīgus krāsu salikumus. Divas reizes gadā mums ir izstādes – Lībiešu svētkos Mazirbē un Lībiešu konferencē. Tad visa skatuves mala ir noklāta ar lupatu segām, katru reizi citām. Šeit mēs atvedām tādas, kas vairāk raksturo Kurzemes jūrmalu – rozīgi violetajos un zilajos toņos. Viena no tām ir Valnetīnai Dzenei, viņa veido ļoti interesantus, pārsteidzošus krāsu salikumus.

Pati esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas aušanas nodaļu. Pamati man ir, bet pagājuši 40 gadi, strādāju citos darbos - kā skolotāja, mākslas skolas direktore, un visu šo laiku nebija ar stellēm nekāda sakara. Tagad izrādās, atceros, un sievas ir ļoti atsaucīgas.

Staicelē mēs varam nobrīnīties par tehniku dažādību, arī par to, ka platajās stellēs izausti ļoti grezni darbi. Krāsu salikumi ļoti labi. Sievas bija sajūsmā, bija lasīts arī avīzē, par puspersieša tehnikā austajiem paklājiem. Gribētos izmēģināt, lai gan tas ir ļoti darbietilpīgi un dārgi. Interesantas ir smilgu sedziņas.”

Svētku sveicienu no priekšsēdētāja Jāņa Bakmaņa saņem Mazirbes audēja Ingrīda Annusa.

Valentīna Dzene, Mazirbes audēja: „Mazirbe ir ciematiņš, kur kultūras dzīve ziemā tikpat kā citāda nav, tāpēc ir brīnišķīgi, ka varam pensionāru grupiņa sanākt kopā, aprunāties un aust. Mūsu audēju vārdā gribētu teikt lielu paldies Lilitai Kalnājai, jo materiālais atbalsts arī ļoti svarīgs. Viņa ir Mazirbes dzinējspēks, viņa rūpējas par Tautas namu, gādā, lai tur notiktu remonts. Neviena no mūsu pulciņa dalībniecēm stellēs nebija audusi, es pati Kolkā tikai vienu lupatu segu. Mana mamma bija ļoti laba audēja, bet tajā laikā, kad man bija padsmit gadi, nedomāju, ka tas būs vajadzīgs.

Par Staiceli mums ir ļoti liels prieks. Kas visā pilsētā paveikts! Paldies Jūsu priekšniecībai un kolektīvam un visiem pārējiem cilvēkiem, kuri centušies savas mājas sakopt - mēs izstaigājām daudzas vietas. Es labprāt gribētu, ka mums Kolkā arī būtu tāda pati priekšniecība, kāda ir Staicelē – straujiem soļiem ļoti progresīvi iet uz priekšu. No priekšsēdētāja izstaro enerģija, kas spēj aizraut citus. Man ļoti labi patika viss, arī kā svētki organizēti. Mazirbē mums svētki parasti vienkopus, te dažādās vietās pa interesēm. Mēs priecājamies.”

Pie Mākslinieku šķūņa sienas gleznas – Limbažu Mākslinieku apvienības dalībnieku darbu izstāde. Starp viņiem arī Digna Čuikova, Staiceles mākslas skolas skolotāja, Aivars Romanovskis, Jureta Dobenberga u.c. Sakot paldies staiceliešiem par šo uzaicinājumu, apvienības vadītāja Maija Pīlāga atzīmēja, ka Staicele ir skaista pilsēta ar īpašu auru, kur kultūras un vēstures mantojums tiek turēts godā.

Svētku sveicienu saņem Limbažu Mākslinieku apvienības vadītāja Maija Pīlāga.

Par attēlā redzamo seno guļbaļķu klētiņu muzeja direktore Indra Jaunzeme pastāstīja, ka to Dzirnavu ielā 16 ievēroja skolotāja Antra Rudzīte. Viņai bija iepaticies pasēdēt un smelties spēku pie klētiņas durvīm. Radās doma klētiņu pārvietot un pilsētā veidot pie muzeja esošu brīvdabas kompleksu. Klētiņas īpašnieks Dainis Grāvītis to uzdāvināja muzejam, tā pieņemta kā krājuma priekšmets. Tā īsti saglabājusies tikai klētiņas viena siena, uz baļķiem iegravēti gadskaitļi 1891. un 1901., arī paraksts.

Svētku dienā pie klētiņas durvīm rotājās keramiķes Ingrīdas Žagatas veidotie māla trauki.

Pēc tam uzmanības lokā dīķis, kurš izraksts nesen un tajā ūdens pavisam maz. Tāpēc veselu dienu te, plenēra laikā, strādājuši Staiceles Mūzikas un mākslas skolas bērni kopā ar savu skolotāju, vienu no Latvijas izcilākajiem tēlniekiem - Kārli Īli. Apkārt dīķim sarindojušās smilšu skulptūras – nāra, bruņurupuči, krupji, astoņkāji utt.

Tēlnieka Kārļa Īles darinātais krupis domīgs gaida dīķa piepildīšanos ar ūdeni.

Bruņurupuci veidoja Anete Drone un Madara Krīvāne, krupi – Klāvs Ozols un Kalvis Sietiņsons.

Medūzu veidoja Kaiva Apiņa, vali – Ritvars Čipots.

Zivi veidoja Līga Līsmane un Laura Ustrisova, bruņurupuci – Rinalds Ozols.

Nāru veidoja Kristaps Sietiņsons, pīli – Emīls Konrāds.

Gliemezi veidoja Līga Andersone un Sanija Ozola, jūras zvaigzni – Anda Prokopoviča.

Astoņkāji veidoja Mare Ķirule, Alojas Mūzikas un mākslas skolas audzēkne.

Lai ūdens rastos ātrāk, svētku dienā visi tika aicināti piedalīties rituāla dejā.

Nedaudz tālāk visu ap dīķi notiekošo vēroja krāšņs un neparasti liels stārķis. To veidoja interešu izglītības centra „Krustpunkti” floristikas pulciņa dalībnieces Zane Kubuliņa un Agnese Jančevska kopā ar skolotāju Ilzi Kalēju. Viņas šovasar dosies uz Vāciju, kur Storkovā piedalīsies tradicionālajā floristikas festivālā Salmu stārķis.

Šo svētku tapšanā savu radošo domu ielika, Mākslinieku šķūni iekārtoja, ar mākslas skolas bērniem strādāja māksliniece Digna Čuikova. Lūdzu viņai pastāstīt, kāpēc viss ir tieši tā.

Digna Čuikova: „Dzīve man šobrīd izvirza arvien jaunus uzdevumus, kas atskan no Bakmaņa kunga mutes. Kad radās ideja par izstāžu zāli, man uzticēja to iekārtot. Tā kā tas ir sens šķūnis, no īstiem koka materiāliem, ar ļoti patīkamu krāsu un toni, man radās divas idejas – iekšpusē izlikt audēju darbus un izkārtot tos kā šķūnī, nevis akadēmiski, kā parasti esam pieraduši redzēt, bet brīvi - parotaļājoties ar šiem darbiem. Sākt ar meijām, kalmēm, pamēģināt ar dažādiem zaļumiem, zālītēm, un starp tiem izvietot zeķītes, cimdiņus, skaistos lakatus un segas. Koka raupjums pret audumiem, brīnišķīgajiem liniem un vilnu – tie kopā ļoti saderas. Nekad šie Vidzemes šatiera deķi un lakati nav tik labi un organiski izskatījušies, kā šajā īstajā šķūnī, īstajās lietas. Šeit ir pavisam citāda aura. Ja tie būtu salikti smalkā zāle, tie tur neiederētos, būtu sveši, bet te ir viņu īstā vieta.

Šeit ir sena, ļoti skaista koka gultiņa ar kokā grieztiem galiem, gultiņā ir gan spilveni, gan segas, pat vainadziņš palicis, bet meita aizskrējusi un gultu nav saklājusi... Arī audēju un rokdarbnieku amata rīki te iederas kā dekoratīvs elements. Tiešām, šodien mani mākslas skolas bērni nezināja, ko dara ar vērpjamo ratiņu. Es pastāstīju kā tiek pie dzijas, lai varētu zeķi uzadīt – kāds ir šis sakars - no aitiņas līdz zeķītei.

Un ārpusē - pati šķūņa fasāde un krāsojums prasījās, ka tas ir ļoti labs fons gleznām - portretiem, ainavām, klusajām dabām utt. Tādēļ tika uzaicināti mani kolēģi, Limbažu mākslinieki, ar gleznām. Pelēkais tonis ir ļoti patīkams gan kā fons, gan pats par sevi tas ir ļoti jauks dzīvs koks, kas laika gaitā ieguvis šo nokrāsu, ko ļoti grūti atkārtot. Piemēram, muzejā, senajā krogā, man vajadzēja dažas lietiņas tā kā padarīt vecākas, tas ir ļoti sarežģīti un grūti, to ar koku prot izdarīt tikai laika zobs.

Man pašai prieks, domāju - šī izstāde izdevās. Kolēģiem, kuri kārtoja greznas, arī ļoti patika. Ja man uzticēs, arī nākotnē veidošu Mākslinieku šķūņa iekārtojumu. Tā kā austuve ir ļoti maza, te būs izvietoti arī nopērkamie audēju darbi – plašajā telpā tos varēs labi aplūkot un izvēlēties sev tīkamāko. Brīnišķīgās smilgu sedziņas tagad saliktas grozā, jo šodien nebija uzdevums tās parādīt un tās nevar tā aplūkot, bet te noteikti tiks izvietoti koka galdi, un uz tiem būs viss salikts. Šis šķūnis būs kā tūrisma objekts. Senie amati ir ļoti iecienīti, labprāt katrs grib apskatīt un baudīt, piemēram, brīnišķīgos krāsu salikumus.

Mākslas kolas bērniem šonedēļ bija prakse. Tā kā bija paredzēti lībiešu svētki, viņi no bibliotēkas atnesa visu, kas bija pieejams par latviešu tautas tērpiem, par lībiešu tērpiem, par lībiešu rakstiem, krāsu salikumiem. Tad viņi tos studēja, un uz lieliem nogruntētiem kartoniem mēģināja nevis tieši kopijas veidot, bet rādīt savu skatījumu - ko viņi guva studējot šos rakstus. Darbi bija redzami pie bērnudārza sētas.

Tēlnieks Kārlis Īle mēģināja pie dīķa strādāt tēlniecībā – veidojot smilšu skulptūras. Tā kā tēma bija jaunais dīķis, tad tur tādi dzīvnieki, kas pie dīķa iederas – vardes, gliemeži. Darbs ir fiziski grūts, bērni bija noguruši un strādāja ļoti ilgi, vienu vakaru pat līdz 10 vakarā. Lielu tēlniecības darbu viņi veidoja pirmo reizi, stundās ir veidoti mazie darbi, sīkplastika, kad sāk no mazumiņa un veido veselo. Tāpēc veidošana kā tāda viņiem nav sveša, bet tēlniecībā parasti ir otrādi – no lielās masas jāatskalda liekais. Viņiem bija jāapgūst pavisam cita pieeja darbam. Bērni to uztvēra ļoti nopietni un darba procesā bieži sauca mani, lai nāku paskatīties un vērtēju. Domāju - bērni lepojas, ka pilsētas iedzīvotāji un ciemiņi redz šos darbus, ka pieaugušie var novērtēt. Man liekas, ka prakses nedēļa izdevās. Vēl pie mums viesojās Suntažu mākslas skolas audzēkņi, tā ir Ogres mākslas skolas filiāle, viņu darbi redzami Ceplī, mūsējiem bija iespēja apskatīt, kā viņi strādā.”

Sagatavoja Ieva Drone
Smilšu skulptūras - astoņkāja foto: Rasma Taulavičus