Staicele -
Reportāžas - Pēdējais zvans skolā
23.05.2008.
Baudiet to, kas esat, Ceļā uz to, kas vēlaties
būt! Pēdējā zvana svētki Staiceles vidusskolā
23. maijā Staiceles vidusskolas 9. klases skolēni kopā ar skolotājiem
un vecākiem satikās Pēdējā zvana svētkos.
Skolēni saņēma dzīvesgudrus vēlējumus tuvākai un tālākai nākotnei,
savukārt skolotāji paldies par deviņos gados gūtajām zināšanām. Pēdējā
zvana svētki ir signāls tam, ka sākusies eksāmenu sesija. Savas
zināšanas skolēni rādīs trijos mācību priekšmetos latviešu valodā un
literatūrā, Latvijas un pasaules vēsturē, matemātikā. Tad, ar izlaidumu
13. jūnijā, pirmais posms izglītības iegūšanas ceļā noslēgsies, un
katram jaunietim būs jāizvēlas, ko darīt tālāk. Viena no iespējām ir -
turpināt mācības Staiceles vidusskolas 10. klasē.
Skolēni saņēma pilsētas domes izpilddirektora Agra Rubeņa, skolas
vadības un visu skolotāju apsveikumus.
Skolas direktors Juris Krastiņš vēlēja: Pacietību visās lietās, mazu
izturību šajā skolā, lielu izturību dzīves garumā. Vecākiem mazāk
sirdēstu, vairāk smaidu, vairāk laika sarunām ar bērniem, uzklausot viņu
šaubas, viņu domas, lai visus jautājumus mēģinātu loģiski atrisināt.
Direktora vietniece Alda Grāvere: Vārds pēdējais ir skumīgs,
bet vārds zvans mums ļoti pierasts. Reizēm tas tik gaidīts, kad
stunda beidzas, reizēm tik uzbāzīgs, kad jāiet stundā. Dažiem no jums
šis zvans patiešām būs pēdējais mūsu skolā. Dzīvē vēlu daudzus
veiksmīgus gadus dažādās skolās, bet tuvākajā nākotnē izturību valsts
pārbaudījumos. Vecākiem mīlestību un saticību, skolotājiem labu
garastāvokli.
Devītie kā veltījumu skolotājiem un skolai bija izvēlējušies Nepareizo
dziesmu - par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks...
Ziedi skolotājiem.
8. klases kolektīvs saviem vecākajiem kolēģiem piemiņai no skolas
dāvināja katram mazu zvaniņu.
Skolotāju apsveikumi.
Edgars Ozols: Nekur nav tik labi kā mājās... Varbūt, ka rudenī kuplā
skaitā atkal tiksimies ar jums. Lai pietiek spēka un izturības
eksāmenos.
Skolotājas Jevgenijas Laicānes vēlējums arī šodien saistīts ar
matemātiku: Novēlu jums labu laiku, labu noskaņojumu, labu draugus
apkārt. Lai viss skaistais un labais tiktu kāpināts n-tajā pakāpē, bet
viss nevēlamais un sliktais - lai dalās bez atlikuma.
Skolotāja Antra Rudzīte aicināja: Bez 5 minūtēm desmitie
sadodieties rokās! un atgādināja par trim dzīves mācībām, ko trijos
latviešu valodas un literatūras stundās kopā pavadītajos gados centusies
iedot.
Šodien 9. klases skolēnu vidū bija jubilārs Valdis Grīnbergs (attēlā
pirmais no kreisās).
Māsa Lāsma brālim sagādāja pārsteigumu, atskaņojot vienu no Staiceles
Mūzikas un mākslas skolā gada laikā apgūtajiem skaņdarbiem.
Pirmās klases skolēni kopā ar audzinātāju Daci Priekuli: Jums devītie
pavisam drīz būs simtiem iespēju vērt savas nākotnes durvis.
Tāpēc dāvinām veiksmes atslēgu, ar ko šīs durvis var atvērt.
Devītie kopīgā rotaļā ar pirmās klases skolēniem Hei, draudziņ!
Klases audzinātāja Inese Baltmane vēlēja: Tik balti un tik skaisti, kā
esat šodien, mēģiniet būt arī savā dvēselē! Tikai ar baltām domām
mēģiniet iet pie visiem citiem cilvēkiem, jo viņi ieraudzīs šo jūsu
baltumu, sajutīs, paņems un dos pretim. Un otrs lai nekad neiznāk
lietot tukšus vārdus. Kas ir tukši vārdi tukši vārdi bez burtiem, bez
skaņas? Lai jūsu vārdi pildīti ar saturu tieši tāpat kā jūs šodien ar
mīlestību, prieku un ļoti labu noskaņojumu.
Ar īpašu greznotu zvaniņu (ne to, kas skolā skan ikdienā) pirmās klases
skolēni pavadīja devītos uz klasi, uz mācību stundu, kuru nosacīti
dēvējam par pēdējo.
Skolotāju kolektīvs svētku dienā.
Skolotājai Inesei Baltmanei, kura kopā ar skolēniem kā klases
audzinātāja ir 10 gadus (Staiceles vidusskolā tāds gadījums pagaidām
vienīgais) jautāju kādas dzīves gudrības Tu mācīji bērniem?
Inese Baltmane: Atrast savu vietu, komunicēt ar visiem pārējiem,
sadarboties. Mēs bijām liels kolektīvs, klase dalījās, tad atkal gāja
kopā.
Skolotāja rādīja fotoalbūmu, kurā redzamas kopējās aktivitātes, lai
akcentētu to, kā mērķtiecīgi centusies paplašināt bērnu redzesloku un
mācīt elementāras, bet dzīvē ļoti noderīgas lietas. Tā jau 2. klasē viņi
visi kopā braukāja uz Cēsīm, lai iemācītos peldēt, iepazina pilsētu.
Skolotāja mācīja bērniem orientēties arī Rīgā: Kad braucām uz Rīgu,
mums bija savs maršruts, kurš pašiem jāiziet - sākumā īsāks, vēlāk
garāks. Rīgā vienmēr gājām pie Brīvības pieminekļa, pie prezidenta pils,
uz Arsenālu un Rīgas Galeriju tās ir mūsu lietas. Galerijā, piemēram,
visos stāvos var iet pa brīvu - tātad par mākslu ne vienmēr ir jāmaksā.
Tagad ir tā - viņi iet pa priekšu un es aiz viņiem. Esam bijuši tādā
ekskluzīvā vietā kā Zagorska jauniešu klubā Hamlets. Esam apmeklējuši
dažādas gudras izstādes, visus muzejus, pat seno lidmašīnu muzeju
lidostā, par kura pastāvēšanu daudzi nemaz nezina. Arī vasarās esam
kopā, vienā gadā strādāju Bruņinieku svētkos Cēsīs, šajās aktivitātēs
iesaistīju savas audzināmās klases skolēnus.
Esam ņēmuši stundas pie slaveniem māksliniekiem, mums ir pašiem
izliets savs laimes putns, esam autentiskās rotas pielaikojuši, esam
kaluši, esam ļoti daudz slidojuši un tikušies ar slavenībām, esam
braukuši ar riteņiem, skolas dramatiskā kolektīva Tuvāk izrāžu masu
skatos esam spēlējuši, bērni redzējuši kā izrādes top, esam veidojuši
dažādus projektus, piemēram no tā, kas paliek pāri veidojām lielu
mākslu utt.
Jautāju skolotājai kāds bija vecāku atbalsts visus šos gadus?
Viņa atbildēja: Vecāku atbalsts man bijis kā nevienam. Manās sapulēs ir
vairāk vecāku, nekā skolas sapulcēs (tie ir direktora vietnieces mācību
darbā Alda Grāveres vārdi). Ar vecākiem un bērniem sazinos internetā.
Sagatavoja Ieva Drone
|