Staicele - Reportāžas - Talka vidusskolā

23.04.2008.

Staiceles vidusskolas kolektīva talkošana

Klāt pavasaris, kad dabā viss sazaļo, uzzied, aug un plaukst, diemžēl daudzviet pretī raugās arī tas, kam vajadzētu atrasties atkritumu konteineros, gružu kaudzēs vai citā piemērotā vietā.

Pavasaris ir talku laiks, tādēļ sakopsim savu apkārtni, tuvāko un tālāko, telpās un ārā, privāto un kopīgo - tās vietas mūsu pilsētā, kur mēdzam uzturēties, atpūsties vai strādāt. DARBOSIMIES KOPĀ ar saviem bērniem un mazbērniem! Brīvdienās un brīvos brīžos. Daba mūs aicina izkustēties saulē! Ar savu piemēru un attieksmi vislabāk iemācīsim bērniem strādāt un radināsim būt pieklājīgiem, taupīgiem, saudzīgiem, kārtīgiem, celsim viņu pašapziņu! Darbs dara darītāju!

Sasparosimies kopīgam darbam, kas sniegs gan prieku, gan labsajūtu! Iesim arī palīgā cilvēkiem, kas paši vairs nespēj, tā mācot bērniem līdzjūtību un cieņu. Liksim saviem bērniem katru dienu pēc garīga darba skolā fiziski strādāt, tikai tā varēsim izaudzināt patiesi krietnus cilvēkus.

Šādu aicinājumu pedagogu kolektīvs izteica staiceliešiem, lai mūsu bērni iemācītos strādāt tā, kā mums pašiem savulaik iemācīja vecāki un vecvecāki. Mūsdienu izglītības sistēma rūpējas, lai skolēns nebūtu pārāk noslogots, lai topošā personība vairāk laika varētu veltīt saviem vaļaspriekiem un interesēm. Bet bērni diemžēl labprātāk sēž pie datora, TV vai garlaikojas ceļmalās. Ne jau tāpēc, ka trūkst darāmā mājās, dārzā, pagalmā. Vecāki viņiem nav noteikuši dienas fiziskās slodzes normu vai ne vienmēr pacietīgi spēj gaidīt, kamēr bērns kādu fizisku darbu mājās līdz galam paveiks, jo ātrāk un labāk tas izdodas pašiem.

Bērni, neradināti strādāt no mazām dienām, aug lielāki un vecākiem bieži vien vairs neklausa. Līdz ar to ģimenē zūd darba tikuma pamats – nav kas jaunajai paaudzei iemāca fizisku darbu, kaut visvienkāršāko. Likumsakarība: nestrādā mājās, neprot strādāt (mācīties) skolā. Tāds skolēns visu dara laiski, kā bez spēka, mūžam noguris, mūžam neapmierināts. Vai tad bērnība vienmēr nav bijusi enerģijas pārpilna, priecājoties par dzīvi un iespējām, ar neizsīkstošu gribu iet, skriet, palīdzēt, darīt?

Tādēļ jo liels prieks par Staiceles vidusskolas 1. – 11. klašu audzēkņiem, kas skaisti saulainā 23. aprīļa pēcpusdienā (pēc mācību stundām audzināšanas stundu laikā) uzvilka darba drēbes, rokās cimdus, paņēma lielos, melnos gružu maisus un kopā ar saviem klašu audzinātājiem izķemmēja Staiceli un tās apkārtni līdz 2 km tālumā.

Kopā tika savākti vairāk kā 30 lielie maisi ar atkritumiem. Talkas organizāciju atbalstīja muzeja direktore Indra Jaunzeme, jo Limbažu rajona izsludinātājā mazo projektu konkursā "Pilnveidojot sevi, dot citiem!" saņēma atbalstu projekta "Pivālind" jaunieši savai pilsētai" īstenošanai. Projekta ietvaros talcinieki saņēma atkritumiem domātos melnos maisus, arī cimdus, spirdzinošu ūdens glāzi, noslēgumā pie ugunskura varēja cept desiņas, bet čaklākie (skolēnu pašpārvaldes dalībnieki) drīzumā dosies ekskursijā.

Ļoti skumji, ka kopš iepriekšējās talkošanas pērnajā oktobrī ceļmalas, grāvmalas, mežmalas kaudžu kaudzēm atkal piemēslotas ar pudelēm, pamperiem, čībām un zābakiem, smēķu un dzērienu pakām un paciņām, dažāda lieluma bundžām, lupatām, mašīnu riepām, stikliem, nenosakāmas izcelsmes lietām un pat veseliem maisiem ar šmucēm, kas, šķiet, vienkārši izmesti pa braucošu auto logiem. Kliegt gribējās: KURI IR TIE CŪKMEŅI!? Varbūt viņi mierīgu sirdi tagad lasa šo avīzi (droši vien, ka nelasa un neviena arī nav, kas viņus pamācītu, nokauninātu, bet nav jau šiem ne kauna, ne goda, uzspļauj visam un dzīvo droši vien laimīgi), bet rīt atkal mierīgu sirdi no sevis aizsviedīs prom paša atkritumus, zinot, ka kāds jau savāks.

Interesanti, vai mūsu pilsētā katrs privātmāju īpašnieks un visi daudzdzīvokļu māju īpašnieki ir slēguši līgumus ar ZAAO? Kur šie cilvēki met savus atkritumus? Vai pilsētas saimnieki par to interesējas? Visās attīstītajās Eiropas valstīs šīs lietas jau sakārtotas.

Jā, Staicele ir skaista pilsēta, allaž tīrs un sakopts mums centrs, tik daudz cilvēku rūpējas, lai no pavasara līdz vēlam rudenim acis un sirdis priecētu zaļi ziedošas, glītas ainavas, tīras ielas un fantastiskas sētas, māju pagalmi.

„Katrs cilvēks, protams, izvēlas savu likteni. Kāpēc gan lēnām iznīcināt pasauli, kurā dzīvo vairāki miljardi ļaužu, izmetot nevajadzīgos atkritumus pa roku galam. Vecāki man jau no mazotnes teikuši, ka atkritumus zemē sviest ir slikti, tam paredzētas tvertnes, bet tikai nesen arī pati piedomāju, kā rīkojos.” (pēc talkas nākamajā dienā, rezumējot un pārrunājot padarīto, sprieda Randa)

„Tie, kas piesārņo dabu, parāda savu attīstības līmeni. Redzot izmesto, liekas, ka cilvēkos nav cieņas pret savu pilsētu. Piesārņo arī mežus, bet kā lai dzīvnieki tur dzīvo?” (Diāna)

„Tie cilvēki, kas met zemē visu, ir bez kompleksiem – viņus neinteresē, ka citiem tas jāsavāc. Šausmīgi cūciski daudzi dzīvo.” (Jānis)

„Pats galējais punkts manā talkošanā bija, kad vācu pa ceļmalām bērnu pamperus. Kāpēc, piemēram, Staiceles Zaļajā pieturā nav atkritumu konteirnera?” (Kristaps)

„Manuprāt, cilvēki, kas met zemē atkritumus, nekad nav bijuši talkās, tas ir tik grūts darbs. Vispār Staicelē par maz atkritumu grozu.” (Vjačeslavs)

Liels paldies visu klašu audzēkņiem – talciniekiem! Pedagogu vārdā paldies, cienījamie vecāki un vecvecāki, ka mācāt jaunajai paaudzei strādāt, ka strādājat kopā ar saviem bērniem un mazbērniem, ka vidusskolas organizētajās un pašvaldības atbalstītajās talkās viņi darbojas no sirds un ar sparu ne tikai, lai sakoptu mūsu kopīgo apkārtni, bet pats galvenais – lai mācītos kulturāli dzīvot. Visi taču no sirds vēlamies, lai mūsu bērni augtu par krietniem cilvēkiem.

Teksts: Sk. A. Rudzīte
Foto: Indra Jaunzeme