Staicele -
Reportāžas - Talka vidusskolā
23.04.2008.
Staiceles vidusskolas kolektīva talkošana
Klāt pavasaris, kad dabā viss sazaļo, uzzied, aug un
plaukst, diemžēl daudzviet pretī raugās arī tas, kam vajadzētu atrasties
atkritumu konteineros, gružu kaudzēs vai citā piemērotā vietā.
Pavasaris ir talku laiks, tādēļ sakopsim savu
apkārtni, tuvāko un tālāko, telpās un ārā, privāto un kopīgo - tās
vietas mūsu pilsētā, kur mēdzam uzturēties, atpūsties vai strādāt.
DARBOSIMIES KOPĀ ar saviem bērniem un mazbērniem! Brīvdienās un brīvos
brīžos. Daba mūs aicina izkustēties saulē! Ar savu piemēru un attieksmi
vislabāk iemācīsim bērniem strādāt un radināsim būt pieklājīgiem,
taupīgiem, saudzīgiem, kārtīgiem, celsim viņu pašapziņu! Darbs dara
darītāju!
Sasparosimies kopīgam darbam, kas sniegs gan prieku,
gan labsajūtu! Iesim arī palīgā cilvēkiem, kas paši vairs nespēj, tā
mācot bērniem līdzjūtību un cieņu. Liksim saviem bērniem katru dienu pēc
garīga darba skolā fiziski strādāt, tikai tā varēsim izaudzināt patiesi
krietnus cilvēkus.
Šādu aicinājumu pedagogu kolektīvs izteica
staiceliešiem, lai mūsu bērni iemācītos strādāt tā, kā mums pašiem
savulaik iemācīja vecāki un vecvecāki. Mūsdienu izglītības sistēma
rūpējas, lai skolēns nebūtu pārāk noslogots, lai topošā personība vairāk
laika varētu veltīt saviem vaļaspriekiem un interesēm. Bet bērni diemžēl
labprātāk sēž pie datora, TV vai garlaikojas ceļmalās. Ne jau tāpēc, ka
trūkst darāmā mājās, dārzā, pagalmā. Vecāki viņiem nav noteikuši dienas
fiziskās slodzes normu vai ne vienmēr pacietīgi spēj gaidīt, kamēr bērns
kādu fizisku darbu mājās līdz galam paveiks, jo ātrāk un labāk tas
izdodas pašiem.
Bērni, neradināti strādāt no mazām dienām, aug
lielāki un vecākiem bieži vien vairs neklausa. Līdz ar to ģimenē zūd
darba tikuma pamats nav kas jaunajai paaudzei iemāca fizisku darbu,
kaut visvienkāršāko. Likumsakarība: nestrādā mājās, neprot strādāt
(mācīties) skolā. Tāds skolēns visu dara laiski, kā bez spēka, mūžam
noguris, mūžam neapmierināts. Vai tad bērnība vienmēr nav bijusi
enerģijas pārpilna, priecājoties par dzīvi un iespējām, ar neizsīkstošu
gribu iet, skriet, palīdzēt, darīt?
Tādēļ jo liels prieks par Staiceles vidusskolas 1.
11. klašu audzēkņiem, kas skaisti saulainā 23. aprīļa pēcpusdienā (pēc
mācību stundām audzināšanas stundu laikā) uzvilka darba drēbes, rokās
cimdus, paņēma lielos, melnos gružu maisus un kopā ar saviem klašu
audzinātājiem izķemmēja Staiceli un tās apkārtni līdz 2 km
tālumā.
Kopā tika savākti vairāk kā 30 lielie maisi ar
atkritumiem. Talkas organizāciju atbalstīja muzeja direktore Indra
Jaunzeme, jo Limbažu rajona izsludinātājā mazo projektu konkursā
"Pilnveidojot sevi, dot citiem!" saņēma atbalstu projekta "Pivālind"
jaunieši savai pilsētai" īstenošanai. Projekta ietvaros talcinieki
saņēma atkritumiem domātos melnos maisus, arī cimdus, spirdzinošu ūdens
glāzi, noslēgumā pie ugunskura varēja cept desiņas, bet čaklākie
(skolēnu pašpārvaldes dalībnieki) drīzumā dosies ekskursijā.
Ļoti skumji, ka kopš iepriekšējās talkošanas pērnajā
oktobrī ceļmalas, grāvmalas, mežmalas kaudžu kaudzēm atkal piemēslotas
ar pudelēm, pamperiem, čībām un zābakiem, smēķu un dzērienu pakām un
paciņām, dažāda lieluma bundžām, lupatām, mašīnu riepām, stikliem,
nenosakāmas izcelsmes lietām un pat veseliem maisiem ar šmucēm, kas,
šķiet, vienkārši izmesti pa braucošu auto logiem. Kliegt gribējās: KURI
IR TIE CŪKMEŅI!? Varbūt viņi mierīgu sirdi tagad lasa šo avīzi (droši
vien, ka nelasa un neviena arī nav, kas viņus pamācītu, nokauninātu, bet
nav jau šiem ne kauna, ne goda, uzspļauj visam un dzīvo droši vien
laimīgi), bet rīt atkal mierīgu sirdi no sevis aizsviedīs prom paša
atkritumus, zinot, ka kāds jau savāks.
Interesanti, vai mūsu pilsētā katrs privātmāju
īpašnieks un visi daudzdzīvokļu māju īpašnieki ir slēguši līgumus ar
ZAAO? Kur šie cilvēki met savus atkritumus? Vai pilsētas saimnieki par
to interesējas? Visās attīstītajās Eiropas valstīs šīs lietas jau
sakārtotas.
Jā, Staicele ir skaista pilsēta, allaž tīrs un
sakopts mums centrs, tik daudz cilvēku rūpējas, lai no pavasara līdz
vēlam rudenim acis un sirdis priecētu zaļi ziedošas, glītas ainavas,
tīras ielas un fantastiskas sētas, māju pagalmi.
Katrs cilvēks, protams, izvēlas savu likteni. Kāpēc
gan lēnām iznīcināt pasauli, kurā dzīvo vairāki miljardi ļaužu, izmetot
nevajadzīgos atkritumus pa roku galam. Vecāki man jau no mazotnes
teikuši, ka atkritumus zemē sviest ir slikti, tam paredzētas tvertnes,
bet tikai nesen arī pati piedomāju, kā rīkojos. (pēc talkas
nākamajā dienā, rezumējot un pārrunājot padarīto, sprieda Randa)
Tie, kas piesārņo dabu, parāda savu attīstības
līmeni. Redzot izmesto, liekas, ka cilvēkos nav cieņas pret savu
pilsētu. Piesārņo arī mežus, bet kā lai dzīvnieki tur dzīvo?
(Diāna)
Tie cilvēki, kas met zemē visu, ir bez kompleksiem
viņus neinteresē, ka citiem tas jāsavāc. Šausmīgi cūciski daudzi dzīvo.
(Jānis)
Pats galējais punkts manā talkošanā bija, kad vācu
pa ceļmalām bērnu pamperus. Kāpēc, piemēram, Staiceles Zaļajā pieturā
nav atkritumu konteirnera? (Kristaps)
Manuprāt, cilvēki, kas met zemē atkritumus, nekad
nav bijuši talkās, tas ir tik grūts darbs. Vispār Staicelē par maz
atkritumu grozu. (Vjačeslavs)
Liels paldies visu klašu audzēkņiem talciniekiem!
Pedagogu vārdā paldies, cienījamie vecāki un vecvecāki, ka mācāt
jaunajai paaudzei strādāt, ka strādājat kopā ar saviem bērniem un
mazbērniem, ka vidusskolas organizētajās un pašvaldības
atbalstītajās talkās viņi darbojas no sirds un ar sparu ne tikai, lai
sakoptu mūsu kopīgo apkārtni, bet pats galvenais lai mācītos kulturāli
dzīvot. Visi taču no sirds vēlamies, lai mūsu bērni augtu par krietniem
cilvēkiem.
Teksts: Sk. A. Rudzīte
Foto: Indra Jaunzeme
|
|