Staicele - Reportāžas - Ziemassvētki un jaunais gads

15.01.2008.

Pārdomas pēc Ziemassvētku un Jaungada pasākumiem

     Šogad, kā vienmēr, laiks mainīgs un nepastāvīgs. Tieši tāds arī mans garastāvoklis, veidojot gadu mijas pasākumus Staicelē. Kā vienmēr, pietrūkst laika. Pietrūkst laika saviem mīļajiem, saviem bērniem, vīram. Atkal neesmu uzrakstījusi nevienu apsveikumu kartīti. Zvanu, skrienu, dusmojos, nobirdinu kādu asaru, atkal zvanu un domāju: "Kam TAS ir vajadzīgs? Vai TAS ir vajadzīgs man, staiceliešiem? Vai gribu kaut kam kaut ko pierādīt, ka es to varu? Un vai es to vēl gribu? Skrienu pa dzīvi un domāju, vai man tas vajadzīgs - skriet kā vējam un atdurties kā mietam? Atdurties pret nevajadzīgiem pasākumiem, koncertiem. Atdurties pret nenovīdību, naidu, lamām, kliegšanu, vajadzīgu un nevajadzīgu kritiku. Bet kāda balss man saka: to jau tu pati izvēlējies un varbūt pat esi pelnījusi!”

     Kad gadu mijas "murgs" bija beidzies, manā e-pastā kāds cilvēks atsūtīja vēstuli par eņģeļiem. Izlasīju, nobirdināju kārtējo asaru un atlika vien piekrist eņģeļu teiktajam: "Ne viss ir tā, kā tev liekas. Ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam. Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt." Ar tādu domu cenšos dzīvot tālāk.

     Jutīšos gandarīta, ja vismaz kādam staicelietim iespiedās sirsniņā Adventes koncertu skanīgās dziesmas, sirdi sasildīja plīvojoša sveču liesmiņa. Priecāšos, ja gadu mijas ballēs jutāties labi un atpūtušies. Būšu gandarīta par jūsu prieku acīs, klausoties skanīgās Raimonda Paula dziesmas Viktora Lapčenoka izpildījumā.

     Un atkal nāk prātā eņģelis un viņa sacītais: "Daži cilvēki ienāk tavā dzīvē uz mirkli un top par mūsu draugiem un atstāj siltas atmiņas mūsu dvēselēs." Tā es domāju, vērojot tos staiceliešus, kuriem mans tagadējais darbs ir vajadzīgs, kuri nāca uz koncertiem un pasākumiem ar labestību un prieku. Tā savā darbā esmu satikusi daudz jauku cilvēku, bet, sev nezinot, varbūt satiku arī savu sargeņģeli. Viss, kas notiek, ir uz labu. Tā domājot varbūt var strādāt arī tālāk, bet varbūt arī ne...
     Paldies par pleca sajūtu Lienītei, Lailai, abām Indrām, Anitai, Dairai, Ilgai, Kārlim, Modrim. Daudz mācījos un ieklausījos Rutiņas, Gintas un Mudītes padomos. Paldies par kopīgi izdzertajām kafijas tasēm Mārim un Udo. Dzīves skolā izmācīja un ērkšķiem cauri izvadīja Agris, Jānis un Ārija. Tas man noderēs! Ainai, Baibai, Dzidrai un Ingai paldies par morālo atbalstu. Par materiālo atbalstu Adventes koncertiem paldies Ilonai Trēziņai, Uldim Pūsildam, Irai Strazdiņai, Alvim Bondaram. Protams, nevar aizmirst Dzidru un Līgu. Paldies!

     Un atkal laiks ir mainīgs - balts un dubļains. Tieši kā mans garastāvoklis, kā mana tagadējā dzīve. Un atkal nav laika saviem bērniem, saviem mīļajiem. Atkal sēžu naktī pie datora un domāju, vai TAS ir vajadzīgs man, jums staicelieši, varbūt manam kaķim un baltajai kaziņai? Bet varbūt TAS viss ir nekam nevajadzīga spēku izšķiešana un tukša laika nosišana.....VARBŪT....

Patiesā cieņā, ka uzklausījāt
Daina kultūras namā