Ar šādu domu skolas kolektīvs aicināja pieminēt brīvības cīnītājus Lāčplēša dienā.

Ar lāpām un svecītēm jaunieši, ģimenes, vecāki ļaudis devās uz parku, lai Salacas malā pulcētos pie ugunskura. Lai domās teiktu paldies un svecītes liesmiņai līdzi sūtītu savas sirds uguntiņu lielajā kopības straumē.

Pēc skolēnu un mūzikas skolotājas Intas Jurkas dziedātajām dziesmām klātesošos uzrunāja direktora vietniece audzināšanas jomā Antra Rudzīte: „Laiku pa laikam mūsu tautai raud grūtdieņi un lūdz, - kaut rastos varoņi ar Lāčplēša garu!

1919. gadā cīnoties pret bermontiešiem, 1989. gadā cīnoties pret padomju okupantu varu, 2007. gadā ...

Jā, arī šodien grūtdieņi sauc – kur tu esi varoni ar Lāčplēša garu? Kur Tu esi?

Kāpēc sauc, ja mēs esam brīvi, ja mēs esam savā zemē? …

Un tomēr, ļoti, ļoti šajās dienās, arī šajā svētku dienā vajadzētu domāt un just sevī – vai manī ir Lāčplēša spēks? Vai manī ir Lāčplēša gars? Vai tikai tas dziesmā glabājas?”

Skolas direktors Juris Krastiņš: „Latvietis savu spēku smeļas vēsturē, savu mieru iegūst pārdomājot, kāda dzīve bijusi un kāda tā būs uz priekšu. Tā tas notiek vairākas reizes gadā. Es arī kādreiz domāju, vai esmu šīs valsts patriots, kad velku sarkanbaltsarkanu kreklu un dodos skatīties futbolu vai hokeju un saucu – Urā! Saraujam! Uz priekšu Latvija! Vai ikdienā esmu tik liels patriots, kā bijis mans vectēvs, kā bijuši mūsu līdzgaitnieki vēsturē? Šajā laikā varam aizdomāties, vai šodien piedzimst Lāčplēsis? Vai kāds no līdzcilvēkiem ir tikpat drošsirdīgs un vēsturiski stiprs, vai viņu darbs pēc 50, 100 vai vairāk gadiem būs šādā novērtējumā, kad visa tauta teiks paldies? Ar novēlējumu – apstāties, padomāt un ar gaišu skatienu iet pretī Ziemassvētkiem apsveicu jūs šajā dienā.”

Noslēgumā skolotāja Antra Rudzīte teica: „Šī ir diena, kurā pieminam kritušos varoņus un šodien Latvijā pirmo reizi sēro arī par tiem, kas miera laikā mūsu zemē ir gājuši bojā Dzimtenes vārdā, citur, pildot savu pienākumu. Šodien šajās ģimenēs ir lielas sēras, bet valsts, mēs, sakām viņiem paldies. Paldies visiem staiceliešiem, kas atnācāt šeit, lai mirkli būtu kopā domās. Ir mūsu tautā spēks, ir mūsu tautā Lāčplēša gars, ir mūsu acīs griba, lai būtu labāk!      Pūt vējiņi, dzen laiviņu      Ne tik viegli masti lūst...      Pūt vējiņi, kamēr pūšas,      Kamēr buras ir kur pūst...”.

Ar svecītēm noformētu auseklīti Salacas straume aiznesa uz jūru.

Pēc pasākuma ar neikdienišķu noskaņu devāmies mājup. Un bezgala silti, ja tumšajā pilsētā tu pēkšņi ieraugi - kādā logā iedegta maza svecītes liesmiņa. Tāda kopības sajūta rodas.

Sagatavoja Ieva Drone