Staicele -
Reportāžas - Staicelieši Doma laukumā
03.11.2007.
Tiesiska valsts nevar būt balstīta uz meļiem
3. novembrī tautas sapulcē Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!
Rīgā Doma laukumā piedalījās arī staicelieši. Pilsētas domes vadība
piešķīra šim pasākumam transportu un aicināja pašvaldības iedzīvotājus
atsaukties Latvijas inteliģences aicinājumam.
Ar kādu domu brauca uz Rīgu un kādas emocijas tur
piedzīvoja, stāsta brauciena dalībnieki.
Jānis Bakmanis: Ja uz Rīgu aicina politiski neitrāli cilvēki ar domu,
ka vajadzētu paust sabiedrības viedokli par notiekošajiem procesiem
valstī, tad stāvēt malā nedrīkstētu. Nav svarīgi, kāds kuram amats, mēs
visi esam Latvijas pilsoņi. Ja es piedalos, tad man ir viedoklis. Ja es
nepiedalos, tad var būt divas iespējas man ir gluži vienalga, kas
notiek valstī vai otrs viedoklis mani viss apmierina. Noteikti, ka
sabiedrībā tā arī ir nevar teikt, ka visiem ir labi vai arī pretēji
visiem ir slikti. Pieņemami šķiet, ja cilvēks saka - viss ir labi, bet
kad viss ir vienalga tā ir katastrofa. Vienaldzība ir visbīstamākā
lieta. Vienaldzīgie saka - es neko nevaru mainīt, es nekas neesmu, es
neko nesaprotu, es par politiku neinteresējos... Bet kāpēc tad tu ej uz
darbu un prasi lielāku algu? Tas nozīmē, ka tev nav vienalga, ir zināmas
problēmas, un par tām arī notiek saruna. Mēs katrs gribam, lai mūsu
darbu labi atalgo, bet par citiem, kas dara svarīgu darbu ārstiem,
skolotājiem, policistiem, glābšanas dienesta darbiniekiem,
neaizdomājamies.
Šajā pasākumā neiet runa par politiku, bet gan par to
kā Latvijā cilvēkiem dzīvot cilvēcisku dzīvi. Atmodas laika sauciens
kaut vai vīzēs, ka tikai brīvi, ir aktuāls arī šodien. Ja mēs
visi dzīvojam līdzīgi grūti, tad visi. Nevis vienam pēkšņi divu gadu
laikā ir villa, kas maksā nenormālu summu... No kurienes šī nauda? Vai
tā nav mūsu nesamaksātā alga? Vai tā nav nelikumīgi privatizētas lietas?
Es neesmu par to, ka visiem jābūt vienādiem, daba katram iedevusi savu
talantu - viens var izdarīt vairāk, otrs mazāk. Tas, kurš izdarīs vairāk
ar savu darbu, spēku vai izdomu, arī dzīvos labāk, bet neapzogot otru.
Labumi ir godīgi jānopelna. Ļoti daudz Staicelē ir cilvēku, kuriem es
varu teikt paldies par to, ka viņi iesākuši, uzdrīkstējušies, dara. Tas
nav viegli. Runa ir par tiem, kas grib pelnīt uz citu rēķina, paši neko
nekustinot. Tā ir tā godīgā politika, kas šobrīd Latvijā pietrūkst.
Pasākumā viss bija labi un jauki, nedaudz nosalām,
bet runātāji varēja būt emocionālāki, tad būtu siltāk. Ja ārā vēss, krīt
sniegs, tad emocijas silda, bet par dažām runām nevarēju saprast, kāpēc
tās vispār runā... Nav otrs jānomelno vai jāaplej ar dubļiem, oratora
māksla ir interesanti pasniegt savu viedokli, nevienu tieši
neaizvainojot.
Pēc sapulces kopīgi iegājām kafejnīcā dzert karstu
tēju, atcerējāmies 1990. gadu. Cilvēka dzīve sastāv no mirkļiem. Jo
mirkļi ir pašu veidoti, spilgtāki, jo dzīve krāsaināka. Pašiem tās
lietas ir jāpiemeklē. Ja katru dienu mājās ir silti un labi un pilns
vēders... Es jau nesaku, ka jābūt tukšam... Visam vajadzētu būt tā
sabalansēti.
Agris Rubenis: Cilvēki ikdienā izsaka savu
neapmierinātību vienam maza alga, vienam maza pensija... Bet kad ir
iespēja braukt uz Rīgu un par to cīnīties, tad īsti to cīnītāju nav. Kā
izpilddirektors saku paldies tiem, kas atrada iespēju šajā sestdienā
atbraukt uz Rīgu. Laiks bija ļoti slikts, bet Doma laukums bija pilns.
Sajūtas bija patīkamas, redzēju, ka cilvēkiem šīs lietas interesē. Man
patika, ka bija jaunatne. Pasākums bija kulturāls, nebija rupju
izsaucienu, kā iepriekšējā reizē pie Saeimas nama. Prezidents arī bija
ieradies, bet mani personīgi viņa runa nepārliecināja. Tauta prasīja,
lai prezidents atlaiž Saeimu, bet šoreiz viņš to nesolīja, aicināja
tautu domāt un rīkoties pēc Satversmes. Tauta šinī sapulcē no prezidenta
nedzirdēja to, ko vēlējās.
No staiceliešiem gaidīju lielāku atsaucību, jo
paziņojumu pielikām laicīgi. Domāju, mēs būtu gatavi arī otru autobusu
sūtīt uz Rīgu. Jaunieši no Staiceles nebija. Aicināju skolas direktoru,
skolotājus, bet piedalījās tikai trīs cilvēki. Pilsētas dome skolai
cenšas dot ļoti daudz, bet atdeve nav tāda pati. Man tāds iespaids
radies.
Ja godīgi, tad mūsu valstī īsti kaut kas nav kārtībā.
Līdz šim visi klusēja, bet tagad, acīm redzot, mērs ir pilns. Visi cer,
ka politiķi paliks gudrāki un sāks domāt par tautu. Pēdējā valdība
izteikti neieklausījās tautas viedoklī. Domāju, ka ministru prezidentam
blakus ir analītiķi, kas analizē TV raidījumus, presi, izdara
secinājumus un saka, ko tauta domā. Es domāju, ka šajos jautājumos viņš
ir informēts ļoti labi, bet galīgi neņemt vērā tas man nav saprotams.
Tauta pareizi prasīja, Saeima šobrīd jāatlaiž, jo valdības maiņa neko
neatrisinās.
Saeimu atlaidīs, rīkos jaunas vēlēšanas. Ko ievēlēs?
To, kas skaļāk sevi reklamēs...
A. Rubenis: Jā. Es vienmēr esmu brīnījies var
vienreiz piemānīt, bet otro reizi... Cilvēki neaizdomājas, vai arī
valdošajām partijām ir tik daudz atbalstītāju, kas gūst zināmu labumu,
no tā, ka viņi ir pie varas, ka viņi var savākt nepieciešamo balsu
skaitu. Par Tautas partiju es savā mūžā nebalsotu, lai gan pašā sākumā
man tā likās simpātiska. Atceros, kā pieņēma likumu ja pensionārs
strādā, tad viņam, neizmaksā pensiju... Paldies profesoram Porietim,
kurš to ielika tiesā un attiesāja atpakaļ. Kā var atņemt to, ko tu mūža
garumā esi nopelnījis? Ja darba devēju apmierina mans darbs, tad kāpēc
es nevaru strādāt, saņemt algu un vēl pensiju? Toreiz intervēja Jūras
Akadēmijas profesoru, kurš bijis tālbraucēju kapteinis, nopelnījis
pensiju, pēc tam tika aicināts par pasniedzēju. Viņš teica, ka labāk
gulēt mājās, jo alga un pensija bija līdzīgā apmērā. Bet te runa ir par
to, ka cilvēks ar dzīves pieredzi savas zināšanas var atdot jaunajiem.
Kāpēc viņam nesaņemt par to atalgojumu un pensiju? Tā ir muļķība no
valsts puses, ja nemāk izmantot savus gaišos prātus. Toreiz uz tā rēķina
Šķēle taisīja bezdeficīta budžetu. Tagad ir līdzīgi.
Baiba Eglīte: Piekritu pārējiem sapulces
dalībniekiem un saucu, ka vajag atlaist Saeimu. Politiku pa TV vairs
neskatos, jo tā man bojā garastāvokli. Sapulcē dziedāju visas labās kora
dziesmas, tas atsauca patriotisma jūtas. Atcerējos Atmodas laikus, kad
braucām uz Daugavmalu, tur plīvoja daudzi karogi. Man likās, ka šis bija
to laiku neliels atkārtojums, kopības sajūta. Sapratu, ka latvieši bez
dziedošām revolūcijām neko nevar, ka mēs runātāji esam mazāki. Dziesmas
paceļ emocijas. Viss bija zolīdi, cilvēki no inteliģences izteica savas
domas, mēs atbalstījām. Visi redzam, ka valstī īsti labi neiet, varbūt
valdība sāks domāt un kaut ko mainīs. Ja mēs galīgi neko nedarīsim, viņi
var novērsties vēl vairāk.
Pēteris Laicāns: Uz Rīgu braucu ar domu par tiesisku
valsti, atgādināt augstākai sabiedrībai, ka mēs esam cilvēki, kas dzīvo
un ciena šo zemi, un galvenais mans moto tur bija - tieši pret
konkrētiem nopietnu cilvēku meliem. Nav labi, ka vīrs vienā dienā saka
tādus vārdus, bet, nakti izgulējies, otrā dienā saka pavisam citus
vārdus. Ja tavs jā nav jā un tavs nē nav nē, tad kāds tu esi
vīrs? Kā tev var ticēt? Kā man to cilvēku saprast?
Doma laukumā cilvēki bija visdažādākie. Bija
partejiskas emocijas, bija emocijas, kas vēlējās grozīt cilvēku domāšanu
virzienu, bija daudzi, kas sauca Nost Saeimu! Pirms mēs jaucam
kaut ko nost, mums jāzina, kas būs tālāk? Bet pagaidām neviens tur
nelika pretī neko konkrētu. Es par to nost arī nebļāvu, jo neredzu, ko
likt vietā. Es gribētu izmaiņas domāšanā šinī pašā valsts aparātā, jo
cilvēks var lemt tā un var lemt savādāk. Mani nesaista tāda doma, ka mēs
esam vienoti. Es neesmu vienots arī ģimenē. Vienoti mēs skaitījāmies
padomju laikos, bet faktiski tādi nebijām pastāvēja elite, dominēja
vidējais slānis. Tagad tas ir pagriezies otrādi bagātais slānis ir
mazāks, pārējie it kā aiziet nebūtībā.
Ceturtdien Rīgā arodbiedrības aicinās protestēt par
sociālo budžetu, par saistību nepildīšanu. Ja nebūtu līdzekļu, cits
jautājums. Bet ja sadale notiek neatbilstoši solījumiem, mēs par to
protestējam. Nepietiek, ka mēs te runājam pa šķūņiem un kūtiņām. Man ir
solīta pensija, it kā tā arī pienāktos, bet tā kaut kur tomēr pazūd. Vai
nu augstākie varas ešeloni to aizmirst, vai negrib atcerēties. Tad mans
pienākums, lai ko tas maksātu, atgādināt viņiem to. Tiesiska valsts
nevar būt balstīta uz meļiem. Un par to, ja vajadzēs, es braukšu atkal.
Uzklausīja Ieva Drone, Agra Rubeņa foto
|
|