Staicele - Reportāžas - Eirodzīve - kāpēc?

26.04.2007.

Diskusija – EIRODZĪVE - KĀPĒC?

Dažādos Latvijas reģionos Eiropas Komisijas (EK) Pārstāvniecība Latvijā sadarbībā ar EK informācijas punktiem Europe Direct organizē diskusijas ar šādu nosaukumu. Tādas bijušas jau Līvānos, Ludzā, tuvākajā laikā būs Rēzeknē.


26. aprīlī šāds pasākums notika Salacgrīvā, kafejnīcā Rondo. Pasākuma organizēšanā iesaistījās EK informācijas punkts Europe Direct Staiceles pilsētas bibliotēkā un Salacgrīvas pilsētas bibliotēka. Pasākumā piedalījās Salacgrīvas, Ainažu un Staiceles iedzīvotāji.


Diskusiju iesāka EK Pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca: „Šis projekts – neformālas sarunas pie kafijas ir pirmais projekts, ar kuru sāku darbu. Man bija svarīgi runāt nevis par materiālajām tēmām, bet drīzāk nemateriālajām, - nevis kā sadalīt struktūrfondu naudu, kā piesaistīt naudu ceļu būvei, bet - kāpēc mēs esam Eiropā? Šogad ir labs laiks par to runāt, jo ES atzīmē savus 50 gadus, un Latvijai pagājuši 3 gadi, kopš iestāšanās. Viens no paradoksiem, kas mani pārsteidz – laikā, kad mūsu cilvēki lielos daudzumos bauda Eiropas brīvības un dodas strādāt Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā, laikā, kad mūsu ļaudis saņem lielus neatmaksājamus ES līdzfinansējumus attīstībai, ļoti pieaug arī eiroskeptiskā balss. Mans jautājums ir - kāpēc? Man svarīgi dzirdēt jūsu viedokli. Gribēju, lai sarunās piedalās cilvēki, kas nav izpildvaras pārstāvji, bet ir viedokļa autoritātes.”

Diskusiju vadītājs (vai seja, kā tagad moderni teikt) ir filozofs, profesors, LU Prof. Dr. phil. Igors ŠUVAJEVS. Viņš strādājis zinātnisko darbu Vācijā, Austrijā, lasījis lekcijas par interesantām tēmām kultūras vēsturē, par ētikas jautājumiem, sastādījis un tulkojis vairāk kā 20 grāmatas. Diskusijā Salacgrīvā kā dalībnieki piedalījās - dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis Knuts SKUJENIEKS un Latvijā, arī starptautiski pazīstamā filozofe, LU Prof. Dr. phil. Maija KŪLE.


Attēlā no kreisās: Maija Kūle, Igors Šuvajevs

Iveta Šulca atzīmēja, ka tieši Maijas Kūles grāmata Eirodzīve (izdota 2006. g.) deva pamatīgu impulsu pieteikt šo sarunu ciklu: „Ieteiktu grāmatu lasīt arī jauniem cilvēkiem. Manuprāt, tā ir bescellers – par sarežģītām lietām uzrakstīta dinamiski un vienkārši, arī provokatoriski un pietiekoši uzrunājoši. Tas ir pirmais nopietnākais skatījums uz Latvijas būšanu Eiropā.”

Kā jūtamies Eiropā, kādas ir problēmas, šaubas, bet pats galvenais – kādas ir cerības, diskusijas tēmu uzstādīja EK Pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

Maija Kūle stāstīja, ka savā laikā bijusi simtprocentīgi pārliecināta, - Latvijai jāiestājas Eiropas Savienībā. Tādēļ šobrīd jūtamais eiroskeptiķu pieaugums šokē arī viņu. Šajā laikā rodas sajūta, ka cilvēkiem negribas gaidīt. ES šodien sniedz lielas iespējas, pretī prasot saņemšanos, prasmes un garantiju, ka solīto pildīsim. ES prasa no mums ļoti darbīgu un aktīvu dzīves veidu. Filozofe minēja Eiropas pamatvērtības – demokrātiju, cilvēktiesības, kuras visi saprot un pieņem, un vairāk stāstīja par kristīgajām vērtībām, kuras izraisa lielas diskusijas. Viņa saka: „Individualitātes atzīšana ir ļoti nozīmīga Eiropas dimensija. Tu pats domā, gribi, radi, un pats atbildi par sevi. Nebūt ne visās civilizācijās ir šī izjūta.” Tad sekoja Eiropas un Āzijas civilizāciju salīdzinājums, kur otrai ir izteiktāka kopības sajūta. Maija Kūle atzīmēja ķīniešu jaunatnes spožās, pacietīgas un izturīgās acis, vēlmi strādāt, mācīties. „Kā panākt pārsvaru, lai mūsos būtu lielāks dzīvesprieks? Kas saista kopā eiropiešus?” jautāja filozofe.

Knuts Skujenieks iesāka ļoti pārliecinoši: „Tas, ka esam Eiropā, mani nekad nav izbrīnījis. To es zināju no tāda vecuma, kopš pats sevi apzinos – visus bērnības, vācu, padomju gadus, gan skolā, gan augstskolā, gan būdams Krievijā lēģerī. (...) Gribu teikt, ka ES vēl nav izveidojusies līdz galam, tas būs ilgs un grūts ceļš. Katrai tautai ir savas intereses, tās saskaņot vieglāk. Bet katrai tautai ir savas tradīcijas un savi ieradumi, tas ir katras tautas cilvēcīgais ģīmis, no tā neviens labprātīgi neatteiksies. Kā to pasniegt? Es Eiropas Savienību uztveru, pirmām kārtām, kā praktisku savienību. Tā iesākās, lai apvienotu Eiropas ogles un tēraudu. Tas ir viens no momentiem ar ļoti tālejošām sekām - ir cerības, ka ļoti tālā nākotnē 3. vai 4. pasaules karš nesāksies Eiropā. (...) Tos, kuri karo Balkānos vai citur, jāņem iekšā savienībā. Man liekas, ka ES ir spējīga dūšīgiem karotājiem atvēsināt prātus. (...)

Barikāžu laikā neguvu popularitāti teikdams – draugi mīļie, par dziedāšanu būs jāmaksā. Bet tas nenozīmē, ka es nedziedāju līdz. Toreiz cilvēki domāja, ka nākošajā dienā viss būs nokārtots. Es nezināju par ES, kā būs ar tām gaišajām perspektīvām, bet zināju vienu lietu, - ja mēs pateiksim nē, būs ļoti slikti. Tad es neredzētu Latvijai izdzīvošanas perspektīvas. Mēs būtu absolūtā Krievijas pakļautībā, patstāvīgas dzīves mums nebūtu. Iestāšanās ES nav aiz sajūsmas, tā ir savā ziņā kā aprēķina laulība. Bet mēs zinām, ka laulība, kuru noslēdz aiz tīras mīlestības, dikti ātri izjūk...”

Diskusijas gaitā Igors Šuvajevs uzdeva jautājumus - vai ES palīdzība ir nesavtīga; cik daudz ir monogrāfiju, grāmatu, kurās būtu analizēta Latvijas nesenā vēsture (kopš 1991. gada); vai blata sistēma Latvijā mazinājusies, kā mēs šajā ziņā izskatāmies uz citu valstu fona; vai Eiropas Savienība ir impērija?

Sarunas gaitā klātesošie izteica savas domas par Maijas Kūles grāmatu Eirodzīve, par to, kā jūtas dzīvojot Eiropas Savienībā.


Attēlā no labās: jautājumus uzmanīgi klausās Igors Šuvajevs, Maija Kūle, Knuts Skujenieks.

Kas sagaida mūsu jaunatni Eiropā?

Maija Kūle: „Šai jaunatnei ir fantastiskas iespējas, tikai pāris noteikumi – zināt ne tikai latviešu valodu, bet arī svešvalodas, iegūt labu speciālo izglītību un, - uz priekšu! Uz priekšu, - nevis tādā nozīmē, ka pārmesties dzīvot uz kādu ārzemju valsti, bet, tā, kā redzu mūsu kolēģu bērnus darām – viņi ieņem augstus amatus, strādā Kalifornijā, bet, veidojot tīklus, ir Briselē, Pekinā, Rīgā un ļoti labi pelna. Viņi ir visur. Vecumdienas pie Adrijas vai Ķīnas jūras, rociņu – rociņā, labi ģērbti, pietiekoši paēduši, priecīgi. Iespējas ir milzīgas, bet, skatoties uz studentiem, gribu teikt, ka slinkums arī ir milzīgs. Iespējas netiek paņemtas, svešvalodas netiek apgūtas, lekcijās darbi netiek padarīti... Tad konkurētspēja nav tāda, lai varētu vinnēt. Bet kam tas ir pielēcis, tie var. Latviešu gēni – esam laba, inteliģenta un gudra tauta.”

Igors Šuvajevs: „Par studentiem dažkārt nākas teikt tā – krievu valodu jau aizmirsuši, angļu valodu vēl nav iemācījušies, varētu domāt, ka latviešu valodu prot, - arī to bieži vien neprot.”

Diskusijas otrajā daļā sarunas vairāk ievirzījās par šodien Latvijā aktuālām tēmām.

Kā jūs domājat par mūsu nākošo prezidentu, ko jūs būtu cēluši?

Maija Kūle: „Es varu izstāstīt, man avīzes prasa. Mēs bijām tā inteliģences apvienība, kas, savulaik 16 cilvēki, domājām, - Vaira Vīķe-Freiberga jāliek. Tajā brīdī tas nebija tik vienkārši. (...) Reizēm ir tādi brīži, - jāuzņemas un jāriskē. Arī toreiz inteliģences apvienībai nebija nekādas teikšanas, - kas tad ir sabiedriska organizācija? Bet atklātā vēstule un plus, kas toreiz bija ļoti svarīgi, – koalīcijas nespēja vienoties. Tas parasti iegāž politiķus.

Šoreiz es gribētu kandidatūru, kuru tur iedabūt nevaru – es gribētu Jāni Stradiņu. Kā Latvijas ideālu, kas, manuprāt, ir viens no Latvijas gudrākajiem zinātniekiem un cilvēkiem. Kā tādu, kas pieder ģimenei, kas ārkārtīgi daudz cietusi Latvijā, -sākot ar viņa tēvu, Stradiņa slimnīcas direktoru, kurš cieta kara laikā, arī no čekistiem. Un tomēr mums Stradiņa slimnīca ir. Ne tikai pats Stradiņš, bet visa viņu dinastija, visi viņi kopā, - tā manās acīs ir latviešu tautas vērtība. No malas izskatās, ka Stradiņš mierīgi sēž Zinātņu akadēmijā un tādu enerģisku neko nepasaka, bet tajos brīžos, kad uz viņu likta liela atbildība, un tādi brīži ir, viņš ir ārkārtīgi godīgs, ļoti tolerants, ieklausās ļoti daudzos viedokļos un, manās acīs, - ir ļoti augsta ideāla vērtība. Tas ir mans personīgais viedoklis. Zinu, nav iespējams, bet tas netraucē izvirzīt ideālus, domu.

Kādu cilvēku vajadzētu par prezidentu? - Nepolitisku, tādu, kas nepadodas, tādu, kas klausās gudros padomniekos, kam ir pienākuma apziņa pret Latviju, latviskumu, latviešu valodu, pret mūs vēsturi uz pasaules saprašanas fona.”

Zinām, ka Latvijā izglītības sistēma klibo. Jāmācās svešvalodas, nav kas tās māca. Pedagogu trūkst ne tikai lauku skolās, bet pat Rīgā. Vai jūs varētu pastāstīt, kurā no ES valstīm šī sistēma ir stabilāka, no kā mēs varētu mācīties? Kā ES varētu mums palīdzēt?

Maija Kūle: „Man uzreiz nāk prātā Somija. Tur skolotājiem labas algas, ļoti augsts statuss, atbildība arī, - visiem prasa maģistra grādus. Tur diezgan stingra sistēma, atšķirībā no Latvijas, kur Izglītības ministrija pamatskolas izglītības modeļus un standartus maina tik daudzas reizes – katram ministram jaunas idejas. Tas ir par traku, šajā ministrijā nav stabilas, ilgstošas nostādnes. Varētu būt daudzveidīgas mācību grāmatas, lai skolotājiem būtu brīvība. Bet kad ķeras pie pamatiem klāt, stundu skaitu palielina un samazina, dabas zinātnes izsviež ārā, liek iekšā...

Somijā ir fantastiski nostādīta augstākās izglītības sistēma. Latvijas valsts uzgāza uz mūsu un jūsu, uz vecāku pleciem ļoti lielu augstākās izglītības finansēšanas daļu, t. i., maksas izglītību. (...) Maksas ceļas, bet kvalitāte nē, jo lielākas masas sēž auditorijā, jo grūtāk. Ar katru studentu nevar parunāt, augstākā izglītība sāk pārvērsties par masu izglītību. Kā to pavērst atpakaļ, tik tiešām nezinu. Šobrīd politiskā elite nav noskaņota uz bezmaksas izglītību.

Helsinkos ir jauna dizaina un mākslas universitāte, kurā strādāju. Tur viss modernizēts, tas būtu saprotams. Bet man kļuva nesaprotams, ka ārzemju studentus tur māca par velti. Šī universitāte saņem gadā 25 miljonus no Somijas valsts, fantastisks atbalsts! Kad jautāju, kāpēc tad jums japāņi jāmāca, lai viņi paši maksā? Atbilde bija tāda, - Somijas valsts pozīcija, prioritāte ir izglītība. Viena no prioritātēm - dizains (auto, arhitektūras, trauki, krēsli utt.). Dizains iekaro pasauli, dizains ir prece un ekonomika. To ļoti nopietni esam ielikuši par Somijas valsts prioritāti augstākajā izglītībā.

Ja jūs prasiet paraugu, tad - maza valsts, mazi Helsinki, mentalitātes līdzīgas un, - ir! Mana iekšējā izjūta ir tāda, - tas ļoti atkarīgs no politiskās elites attieksmes, – kas ir prioritāte pa īstam, nevis tikai dokumentos ierakstīta.”

Igors Šuvajevs: „Man gribētos atgādināt ko citu. Var jau runāt par elites interesēm, bet kas to eliti nosaka? No kurienes viņa rodas? ... Tad nevajadzētu visu atbildību pārnest tikai uz citiem, bet arī pašiem atbildēt par kaut ko. Un ja te teica, ka valstij vajadzīga galva, tad gribas atgādināt, ka katram pašam vajag galvu.”

Interesanti bija uzklausīt diskusijas dalībnieku viedokļus par jautājumiem, kas saistīti ar mūsu būšanu Eiropas Savienībā, jo šiem cilvēkiem darba lauks sniedzas tālu pāri Latvijas robežām. Viņiem Eiropa tuvāka, vairāk iepazīta, līdz ar to viedoklis pamatots. Vai mūsu eiroskeptiskā balss nerodas no tā, ka lielo savienību maz pazīstam? Ka mūsu viedokli veido masu mediji, kuros rakstītāji un runātāji pārsvarā cenšas dažādu neizdarību vainu novelt uz ES? Tādēļ paldies diskusijas veidotājiem par iespēju ieklausīties filozofiskajās pārdomās. Taču, manuprāt, Maijas Kūles jautājums – kā panākt, lai mūsu jauniešiem mirdzētu acis, palika neatbildēts...


Staicelieši ar dzīvi Eiropā apmierināti.

Sagatavoja Ieva Drone

CD ar diskusijas ierakstu pieejams bibliotēkā