Staicele - Reportāžas - Alda Grāvere psiholoģijas semināros

18.04.2007.

Par dzirdēto psiholoģijas lekcijās.

Februārī un martā bija iespēja noklausīties 2 pedagoģiski- psiholoģiskas lekcijas. Tajās tika klāstītas it kā zināmas lietas, kuras ikdienā risinām intuitīvi, tomēr, pasniedzot tās teorētiski – praktiskā skatījumā, jau zināmais tika salikts pa plauktiņiem. Likās, ka viena otra atziņa un secinājumi varētu ieinteresēt arī vecākus, tādēļ sniegšu nelielu ieskatu un pārdomas par dzirdēto.

Skolā viesojas psiholoģe A. Upmale, kuras lekcijas tēma bija konfliktsituācijas, un 5 cilvēku uzvedības un izturēšanās stili tajās. Psiholoģe uzsvēra, ka pedagogam jārīkojas nevis intuitīvi, bet jāprot pamatot savu izturēšanās stilu radušajās konfliktsituācijās. Optimālais variants - dzīvē jāizmanto visas taktikas, jāprot ātri pieņemt lēmumu un elastīgi tās mainīt, jo: ” Dzīve- tas ir bezgalīgs konfliktu risināšanas process. Cilvēks nevar no tiem izbēgt. Viņš var tikai izlemt - piedalīties risinājuma izstrādē vai atstāt to citu ziņā”( B. Vuls).

Kādi tad ir šie 5 konfliktsituāciju risināšanas modeļi?

Viegli ir tad, ja ir vēlēšanās sadarboties, grūti, ja jācīnās, bet vēl grūtāk, ja nenotiek saruna, bet ir izvairīšanās. Tā var izpausties gan kā fiziska bēgšana, tādējādi izslēdzot iespēju kontaktēties, gan kā emocionāla izvairīšanās, nepiedaloties problēmas risināšanā. Šādas situācijas varam atpazīt gan skolā, gan ģimenē, kad bērns noklausās teiktajā, bet nedzird, parasti atbildot: ”Man nav problēmu, tās ir jūsējās, tad arī paši risiniet”. Abas konfliktā iesaistītās puses ir zaudētājas, jo problēma paliek.

Ir situācijas, kad jāpielieto pielāgošanās taktika, kas apmierina tikai vienu konfliktējošo pusi, būtībā tā ir līdzīga izvairīšanās taktikai, tomēr šeit vērojama vēlme sadarboties, piekrītot un atbalstot otras puses intereses. Ja bērns pielāgojas, tad vecāks, skolotājs, klasesbiedrs ir uzvarētājs. Bieži šādu taktiku pielieto apspiestie bērni, lai nopirktu draudzību, izpatiktu. Bērniem jāiemāca pateikt nē, nebaidīties no konfliktsituācijām, pastāvēt, aizstāvēt savu viedokli. Apspiežot, neizrādot savas emocijas, paturot tās sevī, reizēm cilvēks var eksplodēt. Neapmierinātības līmenim pieaugot varam sagaidīt dumpi kā skolā, tā ģimenē.

Pazīstama ir cīņas (uzvarētāja-zaudētāja) taktika, kad konfliktsituācijās prevalē tieksme apmierināt tikai savas intereses un mērķus, nerēķinoties ar otru pusi. Bieži vien cīņa nav asā, atklātā, agresīvā formā, bet ir rafinēta: pastāv klusā, rožainā cīņa, arī tad, kad līst asaras un notiek iežēlināšana, noris cīņa, atpazīstama ir laipnās nekaunības cīņas metodes. Uz uzbrukumu nevar reaģēt ar uzbrukumu. Vecākiem un pedagogiem jāsaprot, ka svarīgi ir nelietot tādus pašus paņēmienus, kurus pielietojis bērns, jo tas dod zināmu rīcības brīvību, un, rupjības, apsaukāšanās tikai turpināsies. Brīdī, kad cīnāmies, jāmācās risināt problēmu, neturpinot to nepiemērotā vietā un situācijā, tomēr to izrunājot, tādējādi nonākot pie kompromisa - tāda konflikta risinājuma atrašanas, kas daļēji apmierina abas puses.

Kompromiss var būt kā starpposms ceļā uz sadarbību, kad kopīgiem spēkiem tiek atrasts problēmas risinājums, kas apmierina abas puses.

Audzināšanas procesā svarīgi ir panākt, lai bērns dod savu priekšlikumu kā radušos problēmu risināt. Jo pedagogu un vecāku ieteiktais bieži viņiem nav pieņemams un saprotams.

Risinot konfliktus sadarbības ceļā, abas konfliktējošās puses ir uzvarētājas, jo nonāk pie secinājuma: „Nevis tu pret mani, bet mēs kopā pret problēmu!”

Praktisko nodarbību gaitā, aizpildot anketas, katrs varēja izpētīt savu attieksmi pret konfliktu un biežāk izmantotajiem tā risināšanas veidiem.

Darbojoties grupās, tika dota konfliktsituācija un uzdevums: parādīt kā tā tiktu risināta, izmantojot augšminētos 5 uzvedības stilus.

7.martā rajona skolu direktori un vietnieki viesojās jaunuzceltajā Cēsu pamatskolā. Par skolā redzēto virtuālo realitāti lasiet direktora pārdomas, bet es īsumā centīšos atstāstīt, kādas jaunas zināšanas un atziņas guvu, noklausoties lektores Ilzes Šultes lekciju: „Mācīšanās un smadzeņu darbība”, kurā galvenā doma bija parādīt meiteņu un zēnu smadzeņu darbības atšķirības un faktorus, kas skolā nostāda zēnus nevienlīdzīgā situācijā, secinot, ka skola pagaidām ir diskriminējoša vide zēniem.

Pārskatot lekciju materiālu, sapratu, ka nebūtu liela nozīme atstāstīt lekciju, pielietojot visus medicīniskos, psiholoģiskos, pedagoģiskos terminus, kas izskaidro augstāk minēto tēmu, bet varbūt pateikšu, to, ko no dzirdētā sapratu es pati un , kas iegūlās atmiņā visspilgtāk.

Hormoni ir tie, kas nosaka visu maņu orgānu darbību, regulē valodu un runu. To dažādība zēniem un meitenēm, rada atšķirības mācību motivācijā un mācību satura izpratnē. Arī mācīšanās procesā pastāv emocionālās atšķirības, dažādi ir informācijas iegaumēšanas stili un prasmju apguves paņēmieni.

Mācību saturs un tā izklāsts pagaidām ir vairāk atbilstošs meiteņu interesēm un uztveres īpatnībām, jo meitenēm vieglāk uztvert faktus, informācijas izklāstus, tēlojumus, aprakstus.

Zēni nespēj nosēdēt monotonos apstākļos, viņiem savukārt vieglāk uztvert uz problēmsituācijām balstītu informāciju, notikumus, kuriem ir spraigs sižets (karu vēsture), dinamiskus procesus (Latvijas ģeoloģijā veidotās reljefa formas).

Pastāv arī prasmju apguves atšķirības: meitenes seko dotajām instrukcijām un palēnām apgūst vajadzīgo, zēni cenšas balstīties uz paša iepriekšējo izpratni, neprasa nevienam padomu, tāpēc var rasties kļūdas, ja kaut kāds zināšanu posms iztrūkst. Zēns trūkstošo informāciju veido pēc savas saprašanas (taisa jaunu zinātni).

Atšķiras arī zēnu un meiteņu smadzeņu pusložu darbība, tāpēc ir atšķirīga arī mācību procesa emocionālā uztvere.

Zēniem raksturīga daudz ciešāka sakarība starp mācību sasniegumiem un attiecībām ar skolotāju. Viņiem ir vajadzīgas personības skolā, pie kā pieiet un parunāt, jo savādāk viņš var emocionāli sadegt. Meitenes ir emocionāli noturīgākas, neveiksmes tik daudz neietekmē viņu mācību motivāciju un pašvērtējumu.

Zēniem skolotāja kritika nepalīdz sevi motivēt tālākam mācību darbam, neveiksmes vairāk kā meitenēm pazemina pašvērtējumu, viņi reti kad paši meklē palīdzību, jo kaut ko nezināt taču ir kauns. Teikumu: ”Nu kā tu vari nesaprast!’’, zēns uztver : „Tu neesi pilnvērtīgs...”

Zēniem nozīmīgākie mācību motivatori ir: izprast būtību, noskaidrot kā funkcionē lietas, iegūt pieredzi, noskaidrot, ko es spēju, pierādīt savu varēšanu citiem. Zēniem uzslavas ir svarīgākas kā meitenēm.

Viņiem nozīmīgs ir pats mācību process. Ja skolotājs orientējas galvenokārt uz skolēnu mācību galarezultātiem, zēni zaudē interesi.

Skolotājas pārsvarā ir sievietes, tādēļ biežāk izvēlas mācību formas un metodes atbilstoši savam sievišķīgajam uztveres un mācīšanas veidam. Sapratu, ka jācenšas vairāk izprast zēnu mācīšanās īpatnības un ar tām jārēķinās, jo pedagogu dzimumu sastāvu skolā diez vai tik ātri izdosies mainīt.

Varbūt vēl tikai dažas atziņas, kuras būtu vērts zināt , jeb tās varētu ieinteresēt:

  • viela smadzeņu attīstībai veidojas jau dažas dienas pēc bērna ieņemšanas;

  • māte dusmojoties patērē skābekli, kas nepieciešams gaidāmā bērna smadzenēm;

  • no 1.-3. klasei zēnu attīstība atpaliek par 6-12 mēnešiem (kā ar gatavību skolai?);

  • verbālās spējas, kas saistītas ar kreisās smadzeņu puslodes funkcijām, zēniem attīstās tikai vidusskolas vecumā (to var just arī praksē mūsu skolā);

  • meitenes dienā lieto 7000 vārdu , zēni - 4000 (kurš uzrakstīs labāku eseju, domrakstu?);

  • meitenēm (arī sievietēm) problēma jāizrunā ar tuvu cilvēku, zēni (vīrieši) ir spējīgi problēmu atstāt aiz mājas durvīm;

  • meitenes var vienlaikus veikt vairākas darbības, zēni vienu darbību, tad nākošo;

  • sievietes skūpstoties var noteikt vīrieša imūnsistēmas stāvokli un ģenētisko saderību (svarīgs faktors veselīgu pēcnācēju radīšanā);

  • sievietes satraukuma brīžos ēd šokolādi, bet vīrieši dodas „iekarot jaunas zemes” (izplūkties), vai cilā pudeli.

Zinātnieki ir ierādījuši, ka augstākminētās psihofizioloģiskās atšķirības radušās smadzenēm attīstoties vēsturiski, evolūcijas procesā.

Interesanti, ka par labi padarītu darbu smadzenes gandarī mūs ar laimes sajūtu, kurai radīti visi cilvēki, tādēļ, ir tik svarīgi pateikt labus vārdus, lai šo gandarījumu saņemtu.

Cilvēka smadzenes ražo dabisko opiātu, tas rada baudas sajūtu, kas rodas pēc uzslavas par labi paveiktu darbu. Bet, ja uzslavas, labos vārdus nevar saņemt ne mājās, ne skolā, tad tiek meklētas vielas, kas tos var aizstāt un tādejādi radīt kāroto baudu. Bieži tās ir narkotikas.

Bet! Mūsu smadzenes ir tik gudras, ka pārstāj ražot laimes sajūtu radošās vielas dabiski, ja jūt, ka organisms tās saņem no malas. Rodas atkarība. Atcerēsimies, cik svarīgas ir uzslavas, sevišķi zēniem! Teiksim labo, slavēsim (ja ir par ko), lai nerastos nepieciešamība laimes sajūtu meklēt mākslīgi!

Alda Grāvere,
Direktora vietniece mācību darbā