Kad pagājušajā gadā izdzirdējām skaitli 50 saistībā ar Tautas lietišķās mākslas studijas Staicele pastāvēšanu un darbību, domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis teica, - audēji arī pelnījuši savu grāmatu, jo starp viņiem ir Tautas lietišķās mākslas meistari. Tagad grāmata top. Kā? Stāsta tās veidotāji.

TLM studijas Staicele vadītāja Inese Strazdiņa: „Sākumā, kad radās doma par grāmatu, viena daļa bija par, otra – pret. Kā jau visas lietas apstājas pie naudas, tā arī šoreiz pacēlās jautājums - kas to finansēs? Jāsaka bezgala liels paldies Staiceles pilsētas domei un personīgi J. Bakmaņa kungam par spēju rast finansējumu grāmatas izdošanai. Kad lietas sāka risināties, attieksme mainījās. Šķirstīju albūmus un sāku rakstīt no pirmsākumiem. Bet man bija grūti rakstīt par Staicelei, te esmu tikai 3 gadus - apkārtējā vide un cilvēki sveši. Tad ļoti aktīvi iesaistījās Ērikas kundze, rakstot par studijas darbības sākumu un 20 gadiem, kad viņa bija studijas vadītāja. Mēs, pārējie, piesaistījāmies katrs rakstot savas atmiņas par spilgtākajiem notikumiem austuvē, par sevi, no kura laika saskārāmies ar aušanu.

Dignas kundze sarunāja profesionālu fotogrāfu Ati Ieviņu, kuru šonedēļ gaidām ciemos jau trešo reizi. Viņš fotografē nevis tā vienkārši - sega un uz tās fona autors, bet ļoti atraktīvi, radoši un interesanti, Grāmatu kopā saliek žurnāliste Inga Jeruma. Materiālus vāc arī Indra Jaunzeme. Es datorā pārrakstu ar roku rakstītos tekstus. Grāmatai nosaukums gan vēl nav izdomāts.”

Ērika Taube studiju vadījusi 20 gadus, grāmatas veidošanā piedalās ne sevis dēļ, bet lai vairāk atzīmētu tos cilvēkus, kuri tajā laikā strādāja. Grūti atcerēties precīzi, lai gan visi notikumi apkopoti albūmos. Viņa stāsta: „Tagad izmantoju arī melnrakstu lapiņas. Katra izstāde bija kaut kam veltīta, bet to vairs nevaru atcerēties. Tas, ka esam braukuši un piedalījušies lielās izstādēs, ir to cilvēku nopelns, kuri toreiz strādāja un gribēja strādāt. Centos ar cilvēkiem saprasties, neļāvu vienam otru apbižot, pasēdēju klāt, kamēr izdevās darbiņš, pat kādu centimetru noaudu. Kad beidzu studijas vadīšanu, bija tikai 4 stelles, bet dalībnieku skaits tuvu 70. Žēl, ka tagad tā vairs nav. Aušanā neesmu ieguvusi speciālu izglītību, iemācījos pašmācības ceļā. Studijas iekārtošana bija kopīgs darbs.

Audēji labprāt iesaistās grāmatas veidošanā. Cenšos visus meklēt rokā, pati pie viņiem būt. Cilvēki, kuriem tagad piezvanu, lai cik ar būtu slimi, ar aizkustinājuma asarām acīs grib piedalīties grāmatas tapšanā, neviens nav atbildējis,- man nevajag. Apsīte Austra ir ļoti slima, bet sacīja,- man ir nītis, es vēl deķi uzaudīšu, ja vajadzēs, svētkos cepeti uzcepšu.”

Inga Jeruma, žurnāliste, uz jautājumu, kā piekrita grāmatas veidošanai, atbildēja: „Darba man pietiekoši – rakstu dažādiem izdevumiem, katru mēnesi veidoju Latvijas Muzeju biedrības avīzi Muzeju Vēstnesis, katru mēnesi piepalīdzu Saulkrastu avīzei, bet Staiceles audējām atteikt nevarēju. Es to nedrīkstēju darīt, jo mana vecmāmiņa bija audēja, viņa bija klāt pie pirmsākumiem. Darīšu visu to labāko, bet kas iznāks, - iepriekš nekad nevar zināt. Tagad pamazām tiek vākti materiāli. Man jārediģē un viss jāsaliek kopā.”

I. Jeruma: „Tur būs vēsture - visi 50 gadu svarīgākie notikumi, būs lietas, kas katru gadu atkārtojas – izstāde, ceļojošās izstādes. Tur būs interesantākie izvilkumi no atsauksmju grāmatām, studijas dalībnieku biogrāfijas, vismaz pamatpunkti. Un atmiņas. No tām veidosies dzīvais stāstījums, kā viss notika, īpaši jau sākumā, kad nebija stelles, - kā brauca ar zirdziņu apkārt pa mājām un vāca stelles pa gabaliem kopā, kā nebija telpas. Bet visas grūtības tika izturētas. Atmiņu stāstījumos kopā ar cilvēkiem atklāsies arī Staiceles vēsture. Varēs redzēt, kāds bijis līmenis mākslinieciskā un tīri cilvēciskā ziņā.”

I.Jeruma: „Nekāds. Vecmāmiņa bija audēja, un tas arī viss. Viņa stāstīja par savu sapni, ka es arī varētu aust... Bet man, godīgi sakot, rokdarbiem raksturs laikam par strauju. Es adu, bet neteikšu, ka būtu sevišķi laba adītāja, jo bieži gadās ārdīt un pāradīt. Man visa dzīve bijusi tāda skrejoša, vēl tagad ir braucoša un apkārtklejojoša. Nevaru ilgi uz vietas nosēdēt. Vēl tagad nevaru un nevaru nodoties dīkai pensionāra dzīvei. Gribētos biežāk atbraukt uz Staiceli. Staicele man vismīļākā vieta. Bet neiznāk laika, vairāk tomēr esmu Rīgā.”

Studijā arī citas aktivitātes - 17. aprīlī ciemojās Latvijas Avīzes žurnālisti. Tiks veidots raksts par studiju, tās darbību un notikumiem 50 gadu laikā. To izlasīt varēs

Stāsta Inese Strazdiņa: „Tagad mūsu studijas audēju – Maldas Balodes, Artura Liepiņa un Irēnas Graviņas - darbi ir Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā izstādē Metālkalumi un grīdas celiņi. Tur var apskatīt, tautas valodā sakot, lupatu tepiķus vai lupatu deķus. Par darbu nogādāšanu Rīgā sakām lielu paldies Limbažu TLM studijas Dzilna vadītājai Rasmai Kokinai. Darbiņi apskatāmi līdz 6. maijam. Mums arī interese paskatīties, kā ar lupatu deķiem darbojas citas studijas.”

Smilgu sedziņas joprojām ir Staiceles audēju studijas atpazīšanas zīme visā Latvijā. Arī matīšniekos tās izraisīja lielu interesi, emocijas un vēlmi darināt ko līdzīgu pašiem, jo Lieldienās ar saviem darbiem tur tirgojās Malda un Bruno Baloži.

Vēlam veiksmi audējiem darbā un grāmatas veidošanā, kuru ceram ieraudzīt šajā vasarā.

Sagatavoja Ieva Drone