Staicele -
Reportāžas - Tautas lietišķās mākslas
studijai 50
18.04.2007.TLM studijai Staicele
50 gadi top grāmata
Kad pagājušajā gadā izdzirdējām skaitli 50 saistībā
ar Tautas lietišķās mākslas studijas Staicele pastāvēšanu un
darbību, domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis teica, - audēji arī
pelnījuši savu grāmatu, jo starp viņiem ir Tautas lietišķās mākslas
meistari. Tagad grāmata top. Kā? Stāsta tās veidotāji.
TLM studijas Staicele vadītāja Inese
Strazdiņa: Sākumā, kad radās doma par grāmatu, viena daļa bija par,
otra pret. Kā jau visas lietas apstājas pie naudas, tā arī šoreiz
pacēlās jautājums - kas to finansēs? Jāsaka bezgala liels paldies
Staiceles pilsētas domei un personīgi J. Bakmaņa kungam par spēju rast
finansējumu grāmatas izdošanai. Kad lietas sāka risināties, attieksme
mainījās. Šķirstīju albūmus un sāku rakstīt no pirmsākumiem. Bet man
bija grūti rakstīt par Staicelei, te esmu tikai 3 gadus - apkārtējā vide
un cilvēki sveši. Tad ļoti aktīvi iesaistījās Ērikas kundze, rakstot par
studijas darbības sākumu un 20 gadiem, kad viņa bija studijas vadītāja.
Mēs, pārējie, piesaistījāmies katrs rakstot savas atmiņas par
spilgtākajiem notikumiem austuvē, par sevi, no kura laika saskārāmies ar
aušanu.
Dignas kundze sarunāja profesionālu fotogrāfu Ati
Ieviņu, kuru šonedēļ gaidām ciemos jau trešo reizi. Viņš fotografē nevis
tā vienkārši - sega un uz tās fona autors, bet ļoti atraktīvi, radoši un
interesanti, Grāmatu kopā saliek žurnāliste Inga Jeruma. Materiālus vāc
arī Indra Jaunzeme. Es datorā pārrakstu ar roku rakstītos tekstus.
Grāmatai nosaukums gan vēl nav izdomāts.
Ērika Taube studiju vadījusi 20 gadus, grāmatas
veidošanā piedalās ne sevis dēļ, bet lai vairāk atzīmētu tos cilvēkus,
kuri tajā laikā strādāja. Grūti atcerēties precīzi, lai gan visi
notikumi apkopoti albūmos. Viņa stāsta: Tagad izmantoju arī melnrakstu
lapiņas. Katra izstāde bija kaut kam veltīta, bet to vairs nevaru
atcerēties. Tas, ka esam braukuši un piedalījušies lielās izstādēs, ir
to cilvēku nopelns, kuri toreiz strādāja un gribēja strādāt. Centos ar
cilvēkiem saprasties, neļāvu vienam otru apbižot, pasēdēju klāt,
kamēr izdevās darbiņš, pat kādu centimetru noaudu. Kad beidzu studijas
vadīšanu, bija tikai 4 stelles, bet dalībnieku skaits tuvu 70. Žēl, ka
tagad tā vairs nav. Aušanā neesmu ieguvusi speciālu izglītību, iemācījos
pašmācības ceļā. Studijas iekārtošana bija kopīgs darbs.
Audēji labprāt iesaistās grāmatas veidošanā. Cenšos
visus meklēt rokā, pati pie viņiem būt. Cilvēki, kuriem tagad piezvanu,
lai cik ar būtu slimi, ar aizkustinājuma asarām acīs grib piedalīties
grāmatas tapšanā, neviens nav atbildējis,- man nevajag. Apsīte
Austra ir ļoti slima, bet sacīja,- man ir nītis, es vēl deķi
uzaudīšu, ja vajadzēs, svētkos cepeti uzcepšu.
Inga Jeruma, žurnāliste, uz jautājumu, kā
piekrita grāmatas veidošanai, atbildēja: Darba man pietiekoši rakstu
dažādiem izdevumiem, katru mēnesi veidoju Latvijas Muzeju biedrības
avīzi Muzeju Vēstnesis, katru mēnesi piepalīdzu Saulkrastu
avīzei, bet Staiceles audējām atteikt nevarēju. Es to nedrīkstēju darīt,
jo mana vecmāmiņa bija audēja, viņa bija klāt pie pirmsākumiem. Darīšu
visu to labāko, bet kas iznāks, - iepriekš nekad nevar zināt. Tagad
pamazām tiek vākti materiāli. Man jārediģē un viss jāsaliek kopā.
Ko grāmatā varēsim izlasīt, ieraudzīt?
I. Jeruma: Tur būs vēsture - visi 50 gadu svarīgākie
notikumi, būs lietas, kas katru gadu atkārtojas izstāde, ceļojošās
izstādes. Tur būs interesantākie izvilkumi no atsauksmju grāmatām,
studijas dalībnieku biogrāfijas, vismaz pamatpunkti. Un atmiņas. No tām
veidosies dzīvais stāstījums, kā viss notika, īpaši jau sākumā, kad
nebija stelles, - kā brauca ar zirdziņu apkārt pa mājām un vāca stelles
pa gabaliem kopā, kā nebija telpas. Bet visas grūtības tika izturētas.
Atmiņu stāstījumos kopā ar cilvēkiem atklāsies arī Staiceles vēsture.
Varēs redzēt, kāds bijis līmenis mākslinieciskā un tīri cilvēciskā
ziņā.
Kāds Jums sakars ar aušanu?
I.Jeruma: Nekāds. Vecmāmiņa bija audēja, un tas arī
viss. Viņa stāstīja par savu sapni, ka es arī varētu aust... Bet man,
godīgi sakot, rokdarbiem raksturs laikam par strauju. Es adu, bet
neteikšu, ka būtu sevišķi laba adītāja, jo bieži gadās ārdīt un pāradīt.
Man visa dzīve bijusi tāda skrejoša, vēl tagad ir braucoša un
apkārtklejojoša. Nevaru ilgi uz vietas nosēdēt. Vēl tagad nevaru un
nevaru nodoties dīkai pensionāra dzīvei. Gribētos biežāk atbraukt uz
Staiceli. Staicele man vismīļākā vieta. Bet neiznāk laika, vairāk tomēr
esmu Rīgā.
Studijā arī citas aktivitātes - 17. aprīlī
ciemojās Latvijas Avīzes žurnālisti. Tiks veidots raksts par
studiju, tās darbību un notikumiem 50 gadu laikā. To izlasīt varēs
Stāsta Inese Strazdiņa: Tagad mūsu studijas audēju
Maldas Balodes, Artura Liepiņa un Irēnas Graviņas - darbi ir
Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā izstādē Metālkalumi un grīdas celiņi.
Tur var apskatīt, tautas valodā sakot, lupatu tepiķus vai
lupatu deķus. Par darbu nogādāšanu Rīgā sakām lielu paldies Limbažu
TLM studijas Dzilna vadītājai Rasmai Kokinai. Darbiņi apskatāmi
līdz 6. maijam. Mums arī interese paskatīties, kā ar lupatu deķiem
darbojas citas studijas.
Smilgu sedziņas joprojām ir Staiceles audēju studijas
atpazīšanas zīme visā Latvijā. Arī matīšniekos tās izraisīja lielu
interesi, emocijas un vēlmi darināt ko līdzīgu pašiem, jo Lieldienās ar
saviem darbiem tur tirgojās Malda un Bruno Baloži.
Vēlam veiksmi audējiem darbā un grāmatas veidošanā,
kuru ceram ieraudzīt šajā vasarā.
Sagatavoja Ieva Drone
|
|